29 April 2013 @ 08:04 pm
 
es gribu justies kaa cilveeks. cilveekam ir jaacenshas palikt par cilveeku. cilveeks nevar par sevi domaat abstraktos jeedzienos, tas vinju izniicinaas. nu un tad ka negodiigi ka kaads kaadreiz pirms tuukstoshiem gadu izdomaaja vaardu 'cilveeks' un to nodefineeja. cilveeks nevar no sevis izlauzties un buut amorfs. cilveeks ir tikai muuzham cilveeks un vinjam ir jaadara cilveeka lietas. muuzham zem uudens, muuzham kjeedeets pie klints. cilveeks nevar buut liesma bez sveces.

es vienkaashi izjuutu taadas shausmas pret to, kaa es fiziski juutos shiis paaris dienas. es esmu mieriigs un nosveerts cilveeks un es nesaprotu no kurienes man ir uzradies viss shis built-up anxiety stuffs. tas ir tik drausmiigi ka visa mana sevis-izjuuta ir atkariiga no taa ko dara manas smadzenes un kjermenis.

es gribu braukt uz itaaliju un seedeet kalna nogaazee starp magoneem veejaa un eest persikus, viss paarejais ir taada hell hounds huinja. vieniigais kas mani nomierina ir cilveeki. es gribeetu lai man muuzhiigi buut blakus cilveeki kam pieskarties un kuros klausiities, es negribu endapot kaa niichijs, such sads.
 
 
simfonija: the connells - '74-'75
 
 
( Post a new comment )
[info]imago_dei on April 30th, 2013 - 02:38 am
Pirmā rindkopa ir vienk. ekselenta. Varbūt saturiski nepiekrītu, bet uzrakstīts skaisti.

Šķiet, kad cilvēks sevi definēja viņš iegāja jaunā pasaulē vai citā dimensijā, kā nu labpatīk. Viņš reizē gan upurēja, gan ieguva. Piemēram, viņš sāka izšķirt labo un slikto, sāka teikt dzīvei "nē", tāpēc arī izdomāja, ka viņa liktenis nav labs, kā rezultātā viņam radās psiholoģiska nomāktības problēma.

Tomēr reizē ir iegūts arī jauns komunikācijas veids, tā nav gluži mūzikas valoda, bet arī var būt gluži kā mūzika - literatūra, dzeja. Savādāk nebūtu to brīnišķīgo mirkļu, kad lasi kādu, kurš zem šīs saules staigājis pirms simtiem gadu un atklāj, ka viņš vietām domā tik līdzīgi, vai citreiz tā aizrauj ar savām idejām - tā norit komunikācija cauri gadsimtiem un tas ir diezgan neparasti un es negribētu no tās atteikties, lai no sevis izlauztos, savā ziņā man pat šķiet, ja nebūtu šīs komunikācijas ar senajiem, tad, visticamāk, man pat doma prātā neienāktu par cilvēka definēšanu un nespēju izlauzties.
(Reply) (Thread) (Link)
[info]methodrone on April 30th, 2013 - 01:56 pm
nu jaa, cilveeku no dziivnieka atshkjir tas, ka vinjsh dziivo blakus dimensijaas 'apzinjaa', kur vinjsh var manipuleet ar konceptiem, idejaam, metaforaam, tur vinjsh var pats sevi veerot no malsa, dziivnieks taa nevar. un cilveeka tragjeedija taa arii ir, ka vinjsh nevar pieslieties tikai vienai dimensijai, vai nu 'kjermeniskaijai tagadnei' vai 'apzinjas metaforiskajai telpai'. un reaali tikai vinja kjermeniskaa tagadne ir iista. metaforiskaa apzinja ir aizraujosha dimensija, bet vinja ir tik pat murgaina un groundless, un daudzi cilveeki tur ieejot apmaldaas un ciesh. nu, vismaz man taa shkjiet tragjeedija. lielski, ka tu, taapat kaa daudzi gudrie apzinaajushies cilveeki, speej uz to skatiities ar apbriinu un aizrautiibu.
man biezhi ir taa, ka lasot kaut ko ar ko ljoti identificeejos tas raisa veel lielaaku nemieru un shausmas, jo es saprotu, ka tas viss notiek tikai metaforiskajaa apzinjas telpaa un tie ir tikai vaardi un tas nav nekas noturiigs un iists, tas ir kaa pamosties sapnja viduu.
(Reply) (Parent) (Link)