Pirmā rindkopa ir vienk. ekselenta. Varbūt saturiski nepiekrītu, bet uzrakstīts skaisti.

Šķiet, kad cilvēks sevi definēja viņš iegāja jaunā pasaulē vai citā dimensijā, kā nu labpatīk. Viņš reizē gan upurēja, gan ieguva. Piemēram, viņš sāka izšķirt labo un slikto, sāka teikt dzīvei "nē", tāpēc arī izdomāja, ka viņa liktenis nav labs, kā rezultātā viņam radās psiholoģiska nomāktības problēma.

Tomēr reizē ir iegūts arī jauns komunikācijas veids, tā nav gluži mūzikas valoda, bet arī var būt gluži kā mūzika - literatūra, dzeja. Savādāk nebūtu to brīnišķīgo mirkļu, kad lasi kādu, kurš zem šīs saules staigājis pirms simtiem gadu un atklāj, ka viņš vietām domā tik līdzīgi, vai citreiz tā aizrauj ar savām idejām - tā norit komunikācija cauri gadsimtiem un tas ir diezgan neparasti un es negribētu no tās atteikties, lai no sevis izlauztos, savā ziņā man pat šķiet, ja nebūtu šīs komunikācijas ar senajiem, tad, visticamāk, man pat doma prātā neienāktu par cilvēka definēšanu un nespēju izlauzties.