es nespēju nebrīnīties. savlaik nonācu pie vairs neatceļamas atziņas, ka ne jau ārpuse ir tukša, lineāra, vienmuļa, bet gan, ka es pats tāds esmu, un ka tas viss tukšums ir tikai un vienīgi mana vaina, no tā laika es vairs nespēju vainot pasauli.
no malas varētu šķist, ka manā dzīvē nekā daudz nav, nedēļas lielākā daļa aiziet vecos mūros, obskūrās zināšanās, neautentiskās darbībās, pa logu nekad neiespīd saule, bet tad es, piemēram, pa ceļam uz veikalu noeju gar pīļu baru, un man liekas (vai varbūt es to tiešām zinu) , ka viss ir pareizi, vai arī, teiksim, es eju uz fakultāti un tieši pretī pāri Daugavai ir Gaismas pils, ļoti iedvesmojoši, katru reizi ieejot fakultātē. nu sorij, nezinu, vai tās ir tikai fikcijas, ko esmu radījis par pasauli, lai efektīvāk izdzīvotu, šaubīties jau ir noderīgi, bet man ir smagas aizdomas, ka tā tiešām ir, ka tā ir pareizā attieksme, labākā no iespējamām pasaulēm, labākā - vai vismaz tuvu tam - no visām iespējamām attieksmēm.

viens jūdu mistiķis teica, ka skumjas/bēdas ir grēks, jo tās rodas no augstprātības un lepnības sajūtas, ka pasaule vai citi mums kaut ko ir parādā.

nu mīlestība, nu, ar to nevar būt, ka 'pa durvīm ārā nekā nav', ja pasaule kā 'tikai pasaule' ir vienkārši auksta, lineāra, trula, mirusi miesa, tad pasaule + mīlestība ir kā dvēsele, kas piešķir pasaulei dzīvību.

tas, protams, nenozīmē, ka es pats vienmēr dzīvoju pareizi un labi, ir daudz ko darīt, daudz, ko kopt. vienkārši, pasaule ir pareiza un laba.

bet tas ko tu saki, ka tava dizive aiziet obskuuraas zinaashanaas, taa man tieshi shkjiet aizraujoshaa dziives dalja, un taas piiles un gaismas pils ir labas un taa, bet vinjas ir tik lineaaras un paarejoshas un materiaalas, ka tas shkiet bezmazvai neshkjiisti, ka vinjas iestarpinaas manaas grandiozajaas obsuukrajaas zinaashanaas.

es to lineaarumu nedomaaju, kaa paarmetumu aareejai pasaulei, es to domaaju kaa 'savai' pasaulei aarpusee. jo katram cilveekam ir privaataa un socialaa, aareejaa pasaule. un es nekad neesmu maaceejusi demonstreet privaato pasauli aarpusee, un tas ir shausmiigi, izlikties, ka ir tikai aareejie noteikumi un tendences, kuraam tu vienkaarshi seko un pakljaujies.

man arii ir aizdomas, ka skumjas ir greeks, mani ljoti iespaidoja Sartrs, kursh izteicaas par skumjaam, ka cilveeks pieliek zinaamas puules, uzturot sevi skumjaa noskanjojumaa, izveeloties skumjas.
bet no citas puses, skumjas varbuut vienkaarshi ir rekcija uz nepareiziibu. ja tu neesi labs pilsonis, tad tu juuties vainiigs un skumjsh, un tu zini, ka tev kaut kas konstruktiivs ir jaadara lietu labaa.

es nemāku redzēt pīli un pili nošķirti no obskūrajām zināšanām, zināšanas man rada (rāda?) pīli kā 'šo pīli, redzētu caur x prizmu', bet 'šī pīle manām zināšanām x piešķirt kaut kādu saturu' . savstarpējā komplementaritāte. zināšanas rada realitāti, realitāte rada zināšanas. tāpēc man pīle ir tikpat grandioza kā obskūrās zināšanas.

savstarpējā komplementaritāte. bet dazhaadi izjusta.