es nespēju nebrīnīties. savlaik nonācu pie vairs neatceļamas atziņas, ka ne jau ārpuse ir tukša, lineāra, vienmuļa, bet gan, ka es pats tāds esmu, un ka tas viss tukšums ir tikai un vienīgi mana vaina, no tā laika es vairs nespēju vainot pasauli.
no malas varētu šķist, ka manā dzīvē nekā daudz nav, nedēļas lielākā daļa aiziet vecos mūros, obskūrās zināšanās, neautentiskās darbībās, pa logu nekad neiespīd saule, bet tad es, piemēram, pa ceļam uz veikalu noeju gar pīļu baru, un man liekas (vai varbūt es to tiešām zinu) , ka viss ir pareizi, vai arī, teiksim, es eju uz fakultāti un tieši pretī pāri Daugavai ir Gaismas pils, ļoti iedvesmojoši, katru reizi ieejot fakultātē. nu sorij, nezinu, vai tās ir tikai fikcijas, ko esmu radījis par pasauli, lai efektīvāk izdzīvotu, šaubīties jau ir noderīgi, bet man ir smagas aizdomas, ka tā tiešām ir, ka tā ir pareizā attieksme, labākā no iespējamām pasaulēm, labākā - vai vismaz tuvu tam - no visām iespējamām attieksmēm.

viens jūdu mistiķis teica, ka skumjas/bēdas ir grēks, jo tās rodas no augstprātības un lepnības sajūtas, ka pasaule vai citi mums kaut ko ir parādā.

nu mīlestība, nu, ar to nevar būt, ka 'pa durvīm ārā nekā nav', ja pasaule kā 'tikai pasaule' ir vienkārši auksta, lineāra, trula, mirusi miesa, tad pasaule + mīlestība ir kā dvēsele, kas piešķir pasaulei dzīvību.