Pārdomas par uztura bagātinātājiem
Tātad ir viena lieta, kas mani nomāc jau kādu laiku. Vēl pirms jebkādām diētām. Pēc garākiem skrējieniem atskrienot atpakaļ mājās un velkot elpu caur degunu var just tādu kā amonjaka smaku. Sākumā domāju, ka kaut kas no āras būs ievilkts iekšā, taču pēc vairākām reizēm sāku vairāk pievērst uzmanību un pamanīt, ka tas ir no manis. No iekšienes. Degunā.
Pēc mazas un panikotas meklēšanas atradu, ka daudziem cilvēkiem tā ir pēc fiziskas slodzes. Un skaidrojums ir tāds- amonjaks ir olbaltumvielu noārdīšanās blakusprodukts. Attiecīgi, garākos skrējienos, man acīmredzot pietrūkst glikozes skriešanai un mans organisms pāriet uz muskuļu dedzināšanu. Kas ir slikti. Kādu laiku tam ļoti pievērsu uzmanību, tad tas atkal aizbīdījās otrajā plānā. Līdz pagājušajai svētdienai.
Biķernieku pusmaratonā pirms skriešanas šausmīgi slāpa un nācās iegādāt kaut kādu suslu no bagātinātāju blaukta. Bija varianti starp kokosu ūdeni un L-Carnitine dzērienu. Pusis, kas pārdeva tos dzērienus, laikam neredzēja šausmīgu entuziasmu manā sejā par kokosu ūdeni un ieteica L-Carnitine dzērienu. L-Carnitine redziet palīdz taukšūnām kļūt vairāk iesaistītām vielmaiņā slodzes laikā un ķermenis var izmantot arī tās rezerves slodzei. Ne tā, ka dedzina tauku šūnas, bet padara tās pietiekami vaļīgas, lai tās varētu salīdzināt ar rohipnola saindētām meitenēm. Tas garšoja pretīgi. Nu tā, ka salds un lipīgs un meh. Bet dzert gribējās un padzērties sanāca.
Tomēr pats svarīgākais novērojums bija par to, ka pēc skrējiena es varēju sēkt un lamāties, bet amonjaka smakas degunā nebija. Un tā laikam bija viena ļoti reta reize. Un tas man liek domāt, varbūt iegādāt L-Caritine kā uztura bagātinātāju pirms slodzēm. Tas varētu palīdzēt ar aktivitātēm, kaut gan tās malkas būs mazāk (lasīt: mazāk kaloriju).

Es vēl paveģetēšu par šo jautājumu...