Kaut es nespētu just...tas stress,kas ir apkārt, izsmeļ mani arvien vairāk.
Kā es vēlētos atgriezties tajā laikā, kad ieritinājos mīļotā azotē un tajā brīdī piederēju tikai tam mirklim...dziļi ieelpojot viņa smaržu, saklausot sirdspukstus un sajūtot viņa roku noglāstam manu galvu. KAUT.
Man vairs nav māju. Nav kur atgriezties. Nav neviena, kas pateiktu, ka mīl. Iekāpjot vilcienā uz dzimto pilsētu, sajutu smagu akmeni, kas uzkritis manai sirdij...gluži kā toreiz, kad pirms aptuveni četriem gadiem sēdos vilcienā, lai Ziemassvētku brīvdienas pavadītu Rīgā, atšķirtībā. Nav miera nekur. Šobrīd arī te valda stress...bet kur lai es liekos, ja šajās, it kā manās mājās, nevaru rast mieru?
Un šorīt, ceļoties no svešas gultas, svešas istabas un svešām skaņām...jutos tiešām, ka mani kāds soda. Jautājums tikai, par ko...

Es ceru...joprojām ceru, ka viss būs kārtībā. Jāiztur. Kaut kā.