Es esmu slikts kaimiņš pēc noklusējuma. Manas attiecības ar biedriem, ar kuriem mani vieno kopīga kāpņu telpa, parasti aprobežojas ar sasveicināšanos, tāda mierīga līdzāspastāvēšana pēc principa "neaiztiec mani, un es neaiztikšu tevi". Parasti es pat nodarbojos ar kaitniecību un gūstu no tā ļaunu prieku, piemēram, darbinot veļasmašīnu pusnakts stundās. Bet par laimi man, visi nav tādi kā es. Nupat zvanīja LV kaimiņiene, kurai es savu mobilā numuru, arī tikai spiedošas, tik neatceros kādas vajadzības mudināta, biju iedevusi laikam pirms 2 gadiem. Un zvanīja, lai pateiktu, ka Latvenergo elektriķis ir atslēdzis elektrību manam dzīvoklim par spīti tam, ka kaimiņiene visādi esot centusies ar viņu rast kopīgu valodu un atrunāt no šīs rīcības. Rīkojumi ir rīkojumi, pat elektriķiem tie ir jāpilda, jo papildus problēma slēpjas tajā, ka skaitītāja lasījumu nav iespējams veikt, neiekļūstot dzīvoklī. Ko bez manas klātbūtnes, dabiski, paveikt var tikai operatīvo dienestu darbinieki uz pamatotu aizdomu pamata; uz mani krītošās aizdomas par nemaksāšanu, acīmredzot, nav pārāk smagas. Sakiet, ko gribat, cilvēki tomēr ir apbrīnojami, un viņu motivācija un solidaritātes apziņa tāpat. Un kaut bez elektrības, bet ar tādiem kaimiņiem Latvija zels un plauks. Labi, noliksim malā skaļus vārdus. Patiesībā es joprojām esmu apstulbusi un bijības pārņemta par kaut ko tik labu kā nesavtīgu, palīdzīgu roku. Un nevajag lielu nelaimi, lai ļaudis to atsegtu.