pirmsatvaļinājuma klusais periods, nedaru absolūti neko. tas ir neticami, cik ilgi un nepiespiesti iespējams dzīvot, nekomunicējot ar cilvēkiem klātienē. bažījos, ka atrofēsies runas centri. nepamet sajūta, kāda mani nemainīgi ikreiz piemeklē lidmašīnā: mulsums, jo es kā caur miglu atceros, pat nezinu, vai atceros, kā nopirku biļeti, kā ierados lidostā, kā izgāju visas formalitātes un še tev, pat jau lidoju, tā it kā tas viss nebūtu manu roku darbs. tā it kā lielgabala lode būtu ērti iegūlusi man starp lāpstiņām, nevis es tai censtos turēties līdzi.
kā šonakt. pamiegam izdzirdēju lietus lāses sitoties pret verandas grīdu, mēģināju izkāpt no gultas, lai sadabūtu grīdas dvieli no vannasistabas, ko nosviest pie verandas sliekšņa, lai nepielīst guļamistaba pa līdz galam atbīdītajām stikla logdurvīm. šķiet, ka turpat uz piegultas paklāja arī saļimu, jo labā kāja izrādījās notirpusi nejūtīga. aizrāpoju! uz vannasistabu, līdz verandai un atpakaļ uz gultu. jau apskaujot spilvenu, konstatēju, ja tā var teikt, ka arī labās rokas jutība nav pilnībā atgriezusies. ja vien šorīt pamostoties gaisu istabā nepildītu nekustīgs silts mitrums, verandas dēļi nebūtu slapji un pie sliekšņa nebūtu grīdas dvieļa, es domātu, ka tas bija tikai sapnis.