Vilkaču mantiniece. Piezīmes pēc izrādes
- Skultes melodijas un instrumentācija patiešām lieliska un pasaules līmenī.

- Bet kaut kas nu galīgi nav izdomāts ar to, cik skaļi skan orķestris, kamēr artisti dzied. Rezultātā neko nevar dzirdēt un i publika acīmredzami mulst un knosās, i paši dziedoņi saprot, ka kaut kas nav labi, kā rezultātā Bramaņu pāris (galveno lomu atveidotāji) brīžos, kad instrumenti pieklust, lai kompensētu iepriekšējo neveiklumu, iespiedzas tik skaļi, ka nu nekādi vairs nav tas nosaucams par plūstošu un labskanīgu dziedājumu.

- Bez tam tas Bramanis ir no tiem tenoru tembriem, kas reāli besī - tāds 20.gadsimta sākuma manierīgums sen nebija dzirdēts. Nemaz nerunājot par klasisko "ja es tēloju, ka mani māc emocijas, tad jāstampājas ar taisnām kājām kā frankenšteinam".

- Toties Sluckas režija rullē. Dekorācijas, tērpi un mizanscēnas tajās bija baudījums acīm.

Rezumē: Ja grib rādīt, ka latviski arī var operas taisīt (jo ārzemnieki, it īpaši aziāti bija publikā pa pilnam), tad vajag divreiz uzmanīgāk attiekties pret to, kāds ir kopiespaids.