Kultūra
Nopirku Linarda Tauna grāmatu. Senos laikos "Misiņos" no trimdas izdevuma pārrakstīju kādus 50 dzejoļus kladītē ar roku. Tauns man patiešām ir ļoti svarīgs. Jau stāvot rindā pie kases, atvēru uz labu laimi un uzreiz trāpīju uz vecās labās "Plīvošanas ar pilsētu", kas riktīgi dedzina:

Mazs krodziņš 'Tējas dārzs'.
Kā krogam vārds var būt tik vārs!
Es skatījos izkārtnē, un ienāca manī
Ne tējas sapņi,
Bet mirušu dzērāju skurbums.
Trīs dienas es tur dzēru,
Nesamanīdams, vai no pudelēm šmaugām un platvēderainām,
Vai no vārdiem, tēliem, ainām.
Es dzēru un nodzēru kausu -
Es nodzēru krogam vārdu,
Es izdzēru izkārtni sausu.
Ceturtajā dienā man kāds teica:
'Ko jūs meklējat, kungs?
Šis krogs slēgts jau ilgus gadus.'

Izlasīju, raugi, un sajutos lepns par sevi, jo, kad vakar mani uz ielas noķēra laikraksta "Dienas" korespondenti, lai uzdotu dzejas dienām veltītu ekspresjautājumu, kas ir jūsu mīļākie dzejdari, teicu, ka Tauns, un kad prasīja paskaidrot, kāpēc, ilgi mocījos, ko lai uz tādu muļķīgu jautājumu atbild, līdz izstomīju, ka dikti patīk komplektā ar alkoholu.

Vēl drusku par kultūru. Tikko ar meitu bijām uz franču teātri Homo Novus ietvaros. Pēc izrādes kāda skaista sieviete man teica - vienmēr atceros, kā reiz tu mani paņēmi, stopojot pie Grobiņas. Savādi...

Šorīt atnāca RL. Izlasīju Tīrona atgādinājumu, ka 7.septembrī Fridrihsonam 100. Ir tik pašapziņai patīkami to izlasīt un tad pavērst acis uz KF bildi "Meklējot Gilgamešu", kas karājas man pie sienas.

Tāda, lūk, ofigenno kulturāla dieniņa izdevās.