Valmieras iespaidi
Teātru apmeklēšanas nedēļa turpinās.

Bijām Valmierā uz Meikšāna "Kin-dza-dza". Patika. Varēja skaitīties vienkārši aizraujoša sižeta dēļ. Tipa, ķinītis uz skatuves. Ja Viesturiņš bija domājis kaut kādu gruzonu no alegorijas ar mūsdienu Latvijas soc-reācijām (no programmiņas varēja saprast, ka šādas ambīcijas ir), tad līdz tam nepavilka, bet nu zin, piedodams, jo visi tak nevar būt Alvji Hermaņi. Dikti patika, ka Morozovs no skatuves vairākkārt atkārtoja savu Pērnavas ielas dzīvokļa telefona numuru, pa kuru reiz senos pirms-mobilās ēras laikos bieži zvanīju, riskēdams uzrauties uz viņa niknās mātes, kura necieta, ka mēs dzerstāmies un nemācāmies.

Ha! Un kultūras ministre arī bija atbraukusi paskatīties. Vienbrīd skatījās man virsū, bet neatpazina. Laikam bagāts palikšu.

UPD: Un vispār... Когда у общества нет цветовой дифференциации штанов, то нет цели, а когда нет цели…