Sievietes, kas tālu tiks
1995.gada vasarā mans draugs Oskars draudzējās ar Ilzi Lieckalniņu, un reiz mēs dzerstījāmies pa Veldzīti, un Ilzei bija līdzi mazā māsa Anna. Kādus 14 gadus veca tobrīd. Es sev likos rokenrolla dievs - plēstas, aprakstītas džinsas, "anarchy" krekliņš, lieli zelta imitācijas bižutērijas riņķi ausīs - un tāpēc pašapzinīgi mēģināju paflirtēt ar to sīko meitenīti. Viņas acīs bija ledus un nicinājums. Vēlāk Ilze atstāstīja visai neglaimojošus epitetus, ko mazā māsiņa man veltījusi.

Nodomāju - tā sieviete tālu tiks.

1998.gada "Liepājas dzintarā" kreisā pusē estrādei, kur tusēja mūziķi un prese, mēs ar Ūdri apreibinājušies lēkājām ap kādu tīņu avīzes korespondenti, arī apmēram 14-15 gadus vecu. Paši sev likāmies rokerolla dievi un mēģinājām sīko meitenīti šarmēt, skandējot to, kas bija viņa uzrakstīts uz akreditācijas šiltes - LABA MAIJA ROZĪTE, LABA MAIJA ROZĪTE... Meitenes acīs bija ledus un nicinājums.

Nodomāju - tā sieviete tālu tiks.

Kā pierādīja vēsture, man bija pilnīga taisnība abos gadījumos.