Šofera dēls minhauzens
Izlasīju vakar grāmatu "Šofera dēls minhauzens". Patika. Pat ļoti. Būtu jauki, ja pēc iespējas vairāk ļaužu to izlasītu. Ir viena pamatīga problēma. No šāda tipa grāmatām gaida ekskluzīvus faktus un atmaskojumus, taču to šajā izdevumā ir nožēlojami maz, un tas rada pirmo priekšstatu, ka izdevums ir neveiksme. Arī es, pirmdien, pāršķirstot grāmatu pirmoreiz, nekavējoties to deklarēju par izgāšanos esam. Taču, tuvāk izlasot, izrādās, ka ne jau eksluzīvos atklājumos ir grāmatas spēks. Tas slēpjas stāstījuma ideoloģijā - rūpīgā un analītiskā liela pieejamās informācijas apjoma strukturizēšanā, kas ķieģelīti pa ķieģelītim uzbūvē pierādījumu ēku, lai varētu parādīt autora iecerēto neglaimojošo galvenā varoņa portretu. Tāds Maikla Mūra piegājiens vārda labākajā nozīmē.