scenārijs
Ja man pasūtītu filmu par to, kas notika ar Latviju pēdējos ~25 gados, tad es sāktu, protams, ar epizodi, kur Gunārs Astra saka par padomju režīmu "Es ticu, ka šis laiks pagaisīs kā ļauns murgs" un pievienotu kadrus, kur Bitenieks ar fanātisma apgarotu seju noliek 1987.gada 14.jūnijā ziedus pie Brīvības pieminekļa.

Tad viduci atstātu tukšu, jo labā filmā jāatstāj katram skatītājam pašam iespēja izdomāt, kas tad tur ir noticis.

Un beigtu ar ainu no reāla atgādījuma, kam biju liecinieks šovasar. Sastāvu kādas lielas augstskolas žūrijā, kas piešķir šīs augstskolas fonda stipendijas trūcīgiem, bet centīgiem studentiem, saskaņā ar kaut kādu tur pirms daudzdesmit gadiem rakstītu testamentu. Viens no pretendentiem, mudināts skaidrot, kāpēc viņš ir šīs stipendijas cienīgs, vēstīja, ka tā un tā - atbalsts dikti vajadzīgs, jo ģimene ir trūcīga, tēvs bezdarbnieks, māte invalīde un plus vēl tagad nākusi klāt tāda nelaime - no ģimenes budžeta jāpalīdz vecākajam brālim, kas palicis bez darba, bet viņam ir jāmaksā līzings par dārgu automašīnu.