Man ir kāda teorija (ne man vienam): Hermani par izcilu režisoru savulaik padarīja Naumanis. Ne tikai ar mārketingu un uzmanības pievēršanu, bet arī caur recenziām un privātām sarunām - viņš deva uzstādījumu un norādīja, kur kas strādā, kur nē. Un, ja paskatās, kad Hermanis sāka taisīt vairs ne tik labas izrādes, tas apmēram saskan ar Naumaņa aiziešanu. No šejienes niknums un kašķīgums, ko Hermanis diemžēl izpauž attiecībās ar aktieriem un feisbukā, būtu labāk izlādējis izrādēs.