---
Tā ir sagadījies (freidisti noteikti atrastu skaidrojumu manis samērā agrā bērnībā aizgūtnēm aprīta Žila Verna un Džeka Londona ietekmē), ka mani pamatīgi uzbudina Ceļš. Man zem ādas ir Keruaks un Gudzja dziesma "Wanderlust King". Vienmēr, kad ieraugu kaut kur pie Jelgavas vai Bauskas ceļa zīmi "Kauņa tik un tik kilometri", nāsis sāk trīsēt kā jaunam kumeļam.

Un nu – šito visu vērā ņemot – kaut kā nejauši sagadījies, ka divas nedēļas es dzīvošu 50 metru attālumā no Panamerikas šosejas. Garām zib fūres – tās daudz smukākās nekā pie mums, ar tiem superīgajiem izstieptajiem purniem. Tās dodas Nikaragvas virzienā, iespējams, daudzas tālāk uz Hondurasu, Gvatemalu, Meksiku, varbūt dažas pat tālāk līdz bezgaltālajai Sietlai, Portlendai vai Vankuverai. To sajūtu nav iespējams aprakstīt, tā jāpiedzīvo. Vienkārši taščos aiz sajūsmas.

Šodien pabraucu dažus kilometrus līdz tuvākajai likērijai pēc vīna. Bezgalīgām cukurniedru plantācijām apstādītā līdzenuma malā slejas Kordiljēri – tie nošķir Klusā okeāna piekrasti no Karību baseina. Piekalnēs no termālajiem avotiem ceļas dūmu strūklas, mākoņos tinas majestātiski vulkāni, ielejās simtiem vēja ģeneratoru. Ieslēdzu radio, kas nejauši izrādījās noregulēts uz vietējo skontoveidīgo. Paspēju uz Vegas "My name is Luka" beigām, tad sākās Petijas "Because the Night". Dievinu savu dzīvi. :)