---
Izlasīju "Mājokli". Sākumā nepatika nemaz. Likās – kāpēc cienījamai un par savu profesionalitāti respektētai literātei vajag rakstīt to pašu ko reiz Kivičam grāmatā "Mana privātā dzīve" – bāzties virsū nevainīgam lasītājam ar lielīšanos par savu interesanto dzimumdzīvi, kā arī attēlot reiz dzīvē satiktos cilvēkus tā, "lai viņi saprot, ko es par viņiem domāju". Pat pajautāju Au, vai tur būs saasinājums un trauma, vai nebūs, un viņa – nespoilošanas lielmeistare – izvairījās no atbildes, tādējādi par laimi nenozogot man patīkamo pārsteigumu, ka grāmata beigās izvērtās pavisam forša. Izrādās viss tas kivičisms bija tikai liels, pārdomāts ievads tam, lai pēc pēdējās lappuses aizvēršanas atstātu lasītāju dziļās pārdomās par mūsu ķermeni – mājokli dvēselei.