---
Man pirms nedēļas uzdāvināja Simona Krasta grāmatu. Izlasīju ar lielu aizrautību. Aizdomājos par to, kāpēc es aiz kokiem tur spēju saredzēt mežu, pie tam – tik leknu un iespaidīgu. Jo skaidrs, ka absolūtam vairākumam nejaušu lasītāju (bet šai grāmatai nejaušu lasītāju, par laimi, nebūs) tā liktos vienkārši slikta un iespiešanas necienīga grāmata, kuras autors nez kāpēc izdomājis pierakstīt savu vervelēšanu. Jā, tas, ka deviņdesmito vidū "Veldze" bija manas otrās mājas ar visām no tā izrietošām sekām, ielika pamatus manai interesei un tolerancei par rokenrola dzīvnieku pasauli, mani draugi un paziņas apreibinājās (es līdz zināmai robežai pats, bet nekad nepakāpos augstāk par THC, jo man pat no sēnēm bija (ir) bail, ka nemācēšu savākt prātu un atnākt atpakaļ), tad es kāri skatījos filmas un lasīju grāmatas par rokenrola psihonautiem un totāliem džankijiem, un vienmēr esmu dzelžaini bijis pārliecināts, ka skaidri zinu, kāpēc tie nav sabiedrības atkritumi un ka džankiju pasaule ir objektīvs, vēsā mierā bez mietpilsoniska morāla sašutuma uztverams lielums. Bet visvairāk Simona grāmatas skaistumu un spēku man palīdz izbaudīt un ievērtēt tas, ka daudzus gadus biju Ūdra labākais draugs. Jāatzīst, ka Ūdris (pat dodot viņam handikapā, ka viņš no mums slēpa lielu daļu savu hārdkorīgāko rīcību) nogāja, iespējams, reizes 50 īsāku ceļu nekā Simons. Tomēr ar manu berzēšanos ar Ūdri pietiek (ja vēl ir iesērčojams, palasiet kaut vai ko Ūdris zem pseidonīma Kretinadze blieza āra ap 2003. gadu "Delfi Esplanādē"), lai es tik labi saprastu Simona apziņas plūsmas ūdenskritumu kaskādi, mētāšanos starp valodām, tēmām, cenšanos visiem spēkiem bērnišķīgi izcelt narikus kā īpašu cilvēces ziedu, pret kuriem visa sistēma sazvērējusies, visu to iešanu sazvērestības teorijās, dēmonu un kvazizaimojošos kristietības topikus. Visu to "mise en abîme", ko mēs zem nieka gandžas savulaik ar Ūdri mīļi dēvējām par "pabliezīsim šovakar šeherezādītes", bet bail pat iedomāties, kādas vērpetes mauc krietni štengrākie apziņas paplašinātāji vai, Simona H, F un M gadījumā – pareizāk sakot, kropļotāji. Pēc tam uzreiz izlasīju Dibovskas recenziju "Delfi", kuras komentāros kāds bija norādījis, ka esot vēl Zeļģis izteicies "Satori" un Rudaks "lējis cukuru" "Dienā". Kā es gribētu, ka Ūdris varētu norecenzēt šo Simona darbu! Varbūt kaut kur ir visas pasaules nariku materializēto vīziju dimensija un tur tas arī notiek. Cerēsim. Dibovska ir bijusi pietiekami labvēlīgs vērotājs, un skaidrs, ka "Delfi" kā meinstrīma publiskās domapmaiņas telpas flagmanim nevajadzēja izvēlēties nedz konservatīvu gānītāju nedz "cukuru lejošo" apjūsmotāju, tiktāl labi. Tomēr ik pēc 2-3 teikumiem kļūst skaidrs, ka recenzente nav bijusi gana tuvu Simona pārstāvētajai pasaulei, un nesaredz aiz kokiem mežu. Galu galā par to vien Simonu jāieliek kanonā, ka pēc tā visa patērēšanas viņš spēj tik aizraujoši noformulēt gan narkotiku farmakoloģisko pusi, gan tik pamatīgi iegremdēt savu stāstu kopējās pasaules kultūrvēstures atsauču okeānā.