---
"Piecas dziesmas pēc atmiņas" sākās cerīgi. "Orbīta" un V.N. ir taču vieni no jūtošākajiem, inteliģentākajiem un pieredzējušākajiem manas paaudzes (tiem, kam tagad no 40-50) pašrefleksiju paudējiem. Un patiesi – pēc 40 gadiem mēs arvien vairāk domājam par to, ko atceramies, kāpēc atceramies un skumstam par nespēju atcerēties vai arī par atmiņu sagrozīšanos.

Taču pēcāk radās sajūta, ka dzejnieki un režisors sāk uzvesties kā tādi jaunieši, kas uzvarējuši konkursā par iespēju iestudēt ludziņu vienā no valsts galvenajiem teātriem, un viņi sāka bāzt iekšā visus vēstījumus, ko vien var paspēt fiksi salikt, tāpēc sākotnējā darba kopējā skaidrā virzība pazuda, kļuva garlaicīgi un pat kaitinoši (jo parasti pret tiem, kurus augstu vērtē, taču ir vislielākās pretenzijas pret kvalitāti.)