Man paziņa pēc izrādes saka - kaut kā ļoti skumji viņai esot.
Par ko?, - es prasu - vai par mūsu aizgājušos jaunību? (jo mēs taču tur lēkājām pie "Lielā notikuma", mēs).
Nē, par viņiem, par "Jumpravu" skumji, - viņa saka.
Un tas mesidžs tur arī bija tiiiik precīzi ielikts - ka bija kaut kāds mirklis, viņi uzkāpa savā Everestā (kurš apzinoties, kurš neapzinoties,- par kaut kādu "lomu vēsturiskajos Atmodas procesos"), mirklis pagāja, un viss. Tieši tā - un viss.
Bez glorifikācijas,bez patētikas, bet tā patiesi un pa skarbo.
Laba izrāde, ui, laba.