---
Pēdējo dienu laikā ir izdarītas šādas lietas.
Ir aizbraukts uz "Malu" atvadu svētceļojumā. Didzis ir kļuvis vēl bārdaināks un vēl sentimentālāks. Viņš, piemēram, man izdeva 2.22, pirms tam ilgi izskaidrojot, cik ļoti mīl Eviju Vēberi un ka ar šo žestu viņš savelk viņas honorāru 666 ar man izdodamo atlikuma summu. Un viņš nebeidza apliecināt, cik mūsu ģimene ir viņam tuva sirdī. Vot, tā vienmēr ir – provinces cilvēki ir vispatiesākie – deviņdesmitajos Kuldīgas panki bija lielāki panki par Rīgas pankiem, tagad Cēsu hipsteri ir hipsterīgāki hipsteri par Rīgas hipsteriem.
Ūpis ir iemācījies pirms gulētlikšanas pasūtīt pleilistes jeb mixteipus – tas skan, piemēram, tā "avū, avū, pekas, akal pekas, azitī". Kas nozīmē, ka jānodzied "Āvu, āvu baltas kājas", tad divreiz pēc kārtas "Aijā žūžu, lāča bērni" un pēc tam "Kur tad tu nu biji, āzīti manu".
Pārvākšanās dēļ man pēc ilgiem laikiem ir salīdzinoši viegli pieejama iespēja no atvilktnes izņemt DVD, tāpēc noskatījos Zaharova "Mīlestības formulu", sirsnīgi smējos, apraudājos un kārtējo reizi nodomāju, ka nemāku atšķirt, kāpēc dažu cilvēku ļoti ļoti banālās prātulas (piemēram, Zaharovam, Koenam, Cojam) rada labu, trāpīgi un gudri pateikta vārda sajūtu, lai gan no koeljisma tās šķir tikai plāna, nenoformulējuma ledus kārtiņa. "Golova – organ tjomnij", kā tikko minētajā filmā saka Broņevoja varonis.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: