---
Ārkārtīgi dziļi aizskāra Serebreņņikova atbilde "Velvet Goldmainam". Tā, ka stāvēju pēc filmas uz Tērbatas ielas blakus auto, smēķēju un raudāju, un nespēju aizbraukt mājās.

Pēdējos gados saprotu, ka ar mani būs baisi sūdi. Izrādās, ka esmu no tiem, kam fīlings "skaistā jaunība nenāks vairs" ir slimīgi asi izteikts. Arvien izteiktāk nostiprinās (takš acīmredzami maldīgā!) pārliecība, ka ar katru paaudzi pēdējās desmitgadēs arvien vairāk tiek jauniešiem nozagta brīvības lidojuma sajūta. Nu jūs jau zināt – ka 1994. gadā nomira Kobeins un piedzima Bībers, un ar to viss ir cauri. Mēs 90-to beigās skatījāmies to pašu "Velvet Goldmine" un skaidri zinājām, cik ļoti būtu gribējuši būt "tajos" laikos, jo spējām identificēties. Bet vai mūsdienu jaunietis, skatoties "Ļeto", sajutīs zaudētās paradīzes smeldzi? Ļoti gribētos, lai meita noskatās "Ļeto", bet bail no vilšanās, ka viņai tas būs pilnīgi vienaldzīgi.

Un palielinās pārliecība, kāpēc man manos četrdesmit tik ļoti nepieciešams reizi mēnesī kāda iestādījumā "likt muzonu". Bez šīm terapijām es no nostalģijas sajuktu prātā.