---
"Kaija" NT.

Atgādiniet, lūdzu, kam man šis no pasaules politiskās, sporta vai mākslas vēstures šķiet līdzīgi? Kamēr visi uzskata, ka no jaunās paaudzes režisoriem izcilākais ir Nastavševs, un rūpīgi seko līdzi visām viņa veiksmēm un neveiksmēm, tikmēr klusu fonā Seņkovs taisa apbrīnojami kvalitatīvus spēcīgus gabalus visus vienādi augstā līmenī, bet tā kā tur nav nekā tāda skandaloza, tad paliek ēnā ļaužu valodās. :)

Līdzīgi kā ar "Antigoni" un "Ezeriņu", atkal Seņkovam ir sanākusi lieliska izrāde par Cilvēka Dabu, kas nepretendē uz kaut kādu mega māksliniecisko jaunatklājumu, bet ir perfekts, augstākās raudzes režijas darbs. Viena no retajām reizēm, kad kāda teātra vai operas iestudējuma pārcelšana uz "mūsdienām", šķiet nevis kaut kāds daudzslāņains moderno pieeju simbolisms, bet pilda vienkāršo un iedarbīgo funkciju, kam tā domāta – proti, uzsvērt, ka Cilvēka Daba visos laikos vienāda.

Doveika un Cīrule ir ofigeķ, cik dižas aktrises. Jaunais džeks no LKA – labi tika galā, izklausīsies klišejaini, bet varētu pat teikt – ienes mileniāļu paaudzes asinis aktierspēles mākslā. Pat biju priecīgs, ka nebija mums Uldis Siliņš, jo tad tā būtu cita izrāde. Tikai vienu brīdi jauneklis drusku "aizgāja dumburā", proti, sāka tupi turēt muti vaļā.

Un, kā jau ik pēc laiciņa vairāku gadu garumā mēdzu iecibot – paldies krimināli sodītajam "labvakar puisim" Rubenim, lai cik slīps viņš nebūtu, par to, ko viņš izdarīja ar visu serebreņņikovu-seņkovu-nastvševu-sīļu-utt piesaisti. Viņš taču ir izglābis tādu cilvēku kā Puga, Lisners, Bonāte u.t.t. aktieru mūžus. Izrādās, ka viņi ir tik lieliski, kad viņiem ļauj spēlēt normālu teātri nevis to senilo sviestu, kāds bija NT pirms tam.