Atkal nedaudz par Einfeldu
Pašlaik lasu "Meļu dzīres". Bāc, nu ir viņš patiesais mūsu paaudzes ģēnijs! Ko diez komponistes kundze tika lietojusi, gaidībās esot, ka var čalis šādi visu mūžu pasauli tvert, tipa, būdams pārpīpējies tā, ka nosvilst softs...

"Pie alas pamanīju pusdzīvu pūķi, ko galināja princis. Aiztriecu princi. Svaigais gaiss, kas nāca no manām padusēm, atsvaidzināja pūķieni, un viņa atlaba. Vedu to pie altāra. Salaulājāmies. Jaunā mēnesī viņai piebrieda tesmeņi, un tam par godu viņa nopirka man jaunas čības. Dabiski, ka uz noslēguma vakaru mēs neaizgājām. Visu pārējo dzīvi viņa man to pārmeta. Bērnus es negribēju. Lasīju avīzes un zīmēju garus degunus paša radītām karikatūrām."

Einfelds, J. (2009) "Meļu dzīres". Rīga: Dienas grāmata. 98.lpp.