---
Iesāku vakar pirms gulētiešanas "Plikos rukšus", tiku līdz 70. lappusei un tā gribējās izraut cauri vienā naktī, bet diemžēl pienākums spieda migt. Ļoti patīk! Šī nu ir tā literatūra, kas ir riktīgi manā gaumē. Tas superīgais trausla, bet erudīta ciniķa labvēlīgi humorīgais vērtējums par pamuļķajiem un paštaisnajiem tipāžiem mums līdzās (ceru, ka kaut ko līdzīgu jau nepateica Treibergs "Irā", jo es izlasīju to recenziju, bet uzreiz aizmirsu, tāpēc nepārmetiet špikošanu). Sajūta, ka ar Bargo sēžam virtuvē, smēķējam zāli vai dzeram šņabi un, stāstot rokenrola stāstiņus no pašu trauksmainās dzīves, reizē aprunājam spilgti izpildījušamies tuvākas un tālākas paziņas. Manuprāt, līdzīga literatūra ir "Rokupācija" un "Jelgava 94", tikai Bargajam ir kudiš talantīgāka valoda. Un šis pamfletiski dokumentālais formāts neitralizē neveiklību un samākslotības piešpricīti, kas rodas, ja tādu pašu mums apkārt esošo pamuļķo un paštaisno tipāžu vērtējumu mēģina iepīt izdomāto sižetu naratīvā (piem., "Trakie veči" vai "Pilsētas šamaņi"). Vienīgi es varbūt es nebūtu tik daudz stāstījis par sevi. Manuprāt, ja tu tik daudz parādi pārējos, tad labāk sevi atstāt noslēpumā, citādi var rasties lasītājam pretenzijas, ka autors sevi par labiņo mālē. Nu, piemēram, Džārmuša "Kafijā un cepumiņos" (jā, konsekventi visu dzīvi saukšu šo darbu nepareizi, tā reiz nolēmu un viss) – tur taču autors vispār neparādās, bet vienlaikus tik superīgi pierunā visus savus draugus un paziņas parādīt savas vājās puses. Ļoti ceru, ka, izlasot līdz galam, sajūsma nemazināsies.