---
Pirmās stundas Mordorā.

Pēdējo reizi te biju 2000. gada augustā, lidojot caurbraucošā reisā no Kišiņevas. Un 2005. gadā, lidojot no Baku, bet tad nepametu Šeremetjevas teritoriju. Ar nepacietību gaidīju, kā tad nu tagad pēc tik ilga laika būs. Šā biznesa tripa līdzlidotāja pukstēja, cik ļoti negribas te ierasties, jo te viss būšot tik nomācošs, netīrs un brutāls. (Un viņa nosacīti zina, ko runā, jo ir te darba darīšanās uzturējusies gadus piecus – tiesa gan, pirms 20 gadiem).

Pagaidām pirmās divas stundas pavadījis, es teiktu – uzjautrinošs mikslis.

Gaidot draugu, kas mūs savāks no lidostas, pasūtījām vīnu bārā. Līdzbraucēja pinot grigio, es valpoličellu. Viņai atnesa to, ko viņa vēlējās, man – pat ne sliktu valpoličellu, pat ne sliktu itāļu sauso, bet kaut ko... fcuk, es nezinu – saskābušu monastirku, i guess. Jau labi! Ceļš no lidostas pa Ļeņingradas prospektu jau bija kas pilnīgi cits – viņiem ļoti patīk smuki izgaismot celtnes. Nu tāda permanentas akcijas "Staro Mordora" sajūta. Un tas tiešām iedod ļoti eiropeiskas un bagātas pilsētas sajūtu. Kas uzreiz makani neitralizē to baili, ka būs briesmīgi.

Viesnīca man ir lieliskā lokācijā – uz Tveras un Puškina stūra! Saucas "Paradiz Oteļ na Puškinskoj". Jākāpj trešajā stāvā pa pliku kāpņutelpu bez norādēm, ka būs viesnīca, bet toties ar visādiem smieklīgiem citiem iestādījumiem ar raibām izkārtnēm, piemēram, "Obuvj XXI veka". Patīkama aziātu meitene mani reģistrē un nepieņem karti, bet izstāsta, kur aiz stūra bankomāts. Izeju uz Tveras bulvāra. Nu – come on – normāla Eiropas metropole – stilīgi saģērbti jaunieši, gaišas, atvērtas sejas, katram otrajam rokā termokrūze, braukā ar skrejriteņiem (visriņķī tās smuki apgaismotās celtnes, kā jau teicu, kā arī smukas, tīrīgas ēstuves un kafijotavas). Izņemu naudu, nokāpju vietējā pagrabiņā "Elvi" līdziniekā – a tur jau cita publika, raupjāka, viens uz otru kliedzošāka, sejas noslēgtākas. Meklēju pirms iemigšanas maziņo. Figu! Mazākos iepakojumos par 0.5 četrdesmitgrādīgo nav. Nu tā, ka vienkārši nav. Nu labi – nopirku vienu Zeļonuju marku 0.5, nav jau jāizdzer līdz galam. (Stoļičkai viņi, lai apčakarētu mūsu tautsaimniecības flagmani, raksta virsū to pašu SPI, tikai kirilicā, un ražo paši kaut kur Kemerovā – paspēju jau izpētīt etiķeti).

Tagad sēžu "Paradiz Oteļ" un man numurā pie gultas 30 cm no galvas ir milzīgs spilgti sarkans ugunsdzēsības skapis ar stikla lodziņu, kurā labi redzama saritināta šļūtene. Riktīgi ņirdzīgi. Ļoti labi var dzirdēt, kā kaimiņu numuriņā nokārto dabiskās vajadzības. Man te patīk tieši šo kontrastu dēļ. Man kļūst pilnīgi skaidrs, ka mēs – rietumnieki – viņus varam ļečīt miljoniem reižu, ka viņiem ir slikti dzīvot, bet viņus tas nekādi neiespaidos, jo fasāde viņiem ir absolūti tāpat kā pie mums, savukārt tas, kas aiz tās – un mums liktos nepieņemams – viņus neuztrauc nevienā acī.

Rīt 8.00 (starp citu no aprīļa līdz oktobrim Mordorā sakrīt ar mums laika zona, to tikai tagad uzzināju) jābūt tikties ar to, kādēļ te ierados.

UPD: Ak, jā! Un tajā pagrabiņā kasierei pie krūts bija bedžs, kas teica, ka viņa ir Paramonova. Un tad es, protams, momentā atcerējos savu mīļāko vietu no jz svens daiļrades par Nagetu Paramonovu, un spurdzu ka nu tik.