Arī biju, turklāt, pašās beigās, kad atnāca arī Polis un tā nu otrreiz varēju izstaigāt mazliet pa pēdām ar viņa paša komenāriem, kuri bija īpaši sirsnīgi veco darbu zonā.

Pēc Sapņotājas sērijas un egļu miglām, kuras mīļas jau kopš bērnības, pārējās Akropoles drupas, Zuzānes dekoltē un Ventas kokaīniķus nolēmu traktēt apmēram tā, ka pasūtītāji neredz meistara ironiju, kura tur tomēr ir spēcīga un kariķējoša.

Viņš ir sava aroda pratējs un pats savas tehnikas mīlētājs, to izkopis nenoliedzami un tā arī viņu ieslazdoja , jo deviņdesmito- divtūkstošo jaunbagātnieki, pastarp kokam un maukām ievēloties gleznu, drīzāk novērtē pat dažbrīd izsmējīgu Poļa darbu neredzot ironiju, bet tikai to, ka "viss kā dzīvē, paskaties, viņš uzgleznoja manu fotku!", nevis, piemēram, spētu saprast kaut ko abstraktāku – piemēram, Rotko vai tmldz.

Domāju, ka sev pats šo periodu viņš ir pārdevis kā galma/meistara gleznotāja tehnisku nodevu laikmetam, tāpat kā tas nācās visiem dižajiem, gleznojot piemēram, pēc baznīcas vai karaļnamu pasūtījumiem.