meness_berns (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} meness_berns) rakstīja,@ 2016-07-18 11:27:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
---
Gan ejot dienā / naktī cauri Salacgrīvai, gan uzturoties festivāla teritorijā, nepameta sajūta, ka Majoram šogad daudz mazāk ļaužu. Varbūt tas bija maldīgi, bet kaut kā likās, ka izslavētā desmitgade nav līdz galam izdomāta un noslīpēta. Ko pierādīja kaut vai tādi mazi sīkumi, ka žurnālistiem preses teltī šogad vairs neesot dots alus, un noslēdzošā salūta neesamība. Man radās teorija, ka vienkārši nenotiek vairāk paaudžu nomaiņa. Vecie cilvēki, pirmkārt, ir jau vairākas reizes bijuši un cik var braukt uz vienu un to pašu, un, otrkārt, vecos cilvēkus interesē tomēr lainaps. Savukārt tā briesmīgā popmūzika, kāda dominēja šā gada repertuārā, nu nekādi nevilināja. Lēšu, ka tūkstošiem ļaužu ieradās tikai uz vienu svētdienas vakaru paskatīt Maestro Osterbergu.
Savukārt sīkajiem, kuriem patīk tās visas briesmas "Years & Years", Ņūmens u.tml., patiesībā vajag nevis koncertus bet diseni (ko apliecināja lielie prieki pie Ronsona), un tāpēc viņiem mērķtiecīgāk ir aizbraukt uz "Weekend Fest", kur pasākums ir atslogots no visādiem koncertiem, bet viss ir viena liela disene.
Bet, ja par skaisto, tad "Regīna" bija dievišķa. Tur bija tāda ģimenes sajūta kā pirms trim gadiem uz pirmajiem "Sūdiem". Ka pie skatuves visi ir savējie un visi zina, par ko ir stāsts. Kamēr uz "Sūdiem" jau tagad nāk milzu masas un vairs nav tas.
Varat mani iepļaukāt, bet man tiešām patīk "Singapūras satīna" koncepcija. Man viņi liekas tādi PND mūsdienu paaudzes bērniem.
Savukārt par Osterbergu runājot, kā jau daudzi saka, tas bija spēcīgākais, ko vispār iespējams atvest uz Salacgrīvu, un te vispār neko nevajadzētu komentēt. Mani drusku kaitināja, ka ģitārām nebija gana igijisks tembrs, man prasījās klasiskāku instrumentālo koncepciju, bet tas viss ir sūds, galvenais, ka es biju uz ceturto Osterberga konci savā mūžā un otrreiz biju viņam trīs metru tuvumā (uz "Search & Destroy", ja gribam būt precīzi).
Mēs visi zinām, ka šis ir Bovija gads, un nebija pārsteigums, ka apmēram puse dziesmu bija no "Lust For Life", "The Idiot", plus vēl "Real Wild Child" no "Blah-blah-blah" – attiecīgi visiem trim albumiem, kurus viņi sarakstīja kopā. Bet "Tonight" koveris beigās bija briesmīgi skaisti, arī veids, kā tā tika pieteikta. Un tas to mirkli klātesošo sirdīs padarīja vēl dižāku.
Gan ejot dienā / naktī cauri Salacgrīvai, gan uzturoties festivāla teritorijā, nepameta sajūta, ka Majoram šogad daudz mazāk ļaužu. Varbūt tas bija maldīgi, bet kaut kā likās, ka izslavētā desmitgade nav līdz galam izdomāta un noslīpēta. Ko pierādīja kaut vai tādi mazi sīkumi, ka žurnālistiem preses teltī šogad vairs neesot dots alus, un noslēdzošā salūta neesamība. Man radās teorija, ka vienkārši nenotiek vairāk paaudžu nomaiņa. Vecie cilvēki, pirmkārt, ir jau vairākas reizes bijuši un cik var braukt uz vienu un to pašu, un, otrkārt, vecos cilvēkus interesē tomēr lainaps. Savukārt tā briesmīgā popmūzika, kāda dominēja šā gada repertuārā, nu nekādi nevilināja. Lēšu, ka tūkstošiem ļaužu ieradās tikai uz vienu svētdienas vakaru paskatīt Maestro Osterbergu.
Savukārt sīkajiem, kuriem patīk tās visas briesmas "Years & Years", Ņūmens u.tml., patiesībā vajag nevis koncertus bet diseni (ko apliecināja lielie prieki pie Ronsona), un tāpēc viņiem mērķtiecīgāk ir aizbraukt uz "Weekend Fest", kur pasākums ir atslogots no visādiem koncertiem, bet viss ir viena liela disene.
Bet, ja par skaisto, tad "Regīna" bija dievišķa. Tur bija tāda ģimenes sajūta kā pirms trim gadiem uz pirmajiem "Sūdiem". Ka pie skatuves visi ir savējie un visi zina, par ko ir stāsts. Kamēr uz "Sūdiem" jau tagad nāk milzu masas un vairs nav tas.
Varat mani iepļaukāt, bet man tiešām patīk "Singapūras satīna" koncepcija. Man viņi liekas tādi PND mūsdienu paaudzes bērniem.
Savukārt par Osterbergu runājot, kā jau daudzi saka, tas bija spēcīgākais, ko vispār iespējams atvest uz Salacgrīvu, un te vispār neko nevajadzētu komentēt. Mani drusku kaitināja, ka ģitārām nebija gana igijisks tembrs, man prasījās klasiskāku instrumentālo koncepciju, bet tas viss ir sūds, galvenais, ka es biju uz ceturto Osterberga konci savā mūžā un otrreiz biju viņam trīs metru tuvumā (uz "Search & Destroy", ja gribam būt precīzi).
Mēs visi zinām, ka šis ir Bovija gads, un nebija pārsteigums, ka apmēram puse dziesmu bija no "Lust For Life", "The Idiot", plus vēl "Real Wild Child" no "Blah-blah-blah" – attiecīgi visiem trim albumiem, kurus viņi sarakstīja kopā. Bet "Tonight" koveris beigās bija briesmīgi skaisti, arī veids, kā tā tika pieteikta. Un tas to mirkli klātesošo sirdīs padarīja vēl dižāku.
