---
Vai jums ir Ze Skaņdarbs(-i), kuru, pat, ja to lipīgā meldiņa dēļ visas pasaules Skonķiki atskaņotu ik pēc pusstundas, tik un tā jums šķistu, ka to nav iespējams nodreijāt un padarīt lētu un bezgaumīgu? Tāpēc, ka jums (kaut kādu subjektīvu sentimentālu jaunības reminiscenču vai citu iemeslu dēļ) šķiet, ka šī skaņdarba daile stāv pāri viņa acīmredzamajai piemērotībai tautas masu gaumei un līdz ar to regulārai izpļeckāšanai?

Pārsvarā šādos gadījumos cilvēki sauc "Stairway to Heaven", 'Pie baltas lapas apsēžos", Ances dziesmu no "Klāva, Mārtiņa dēla", u.tml.

Mans trijnieks būtu Oginska "Pożegnanie Ojczyzny", Bovija "Space Oddity" un "Soul Assylum" "Runaway Train".

Un jums?