---
"Ezeriņš" NT.

Tieši pašlaik lasu LU apgāda izdoto rakstu krājumu "Jaunā latviešu režija", kur, Radzobes samācītas, daudzas kritiķes desmitiem reižu stāsta par postdramatisko režīju, par Seņkovu kā tās pārstāvi un par to, ka (obanā, kāds atklājums!) katram skatītājam tagad esot ļauts izrādē saredzēt, kādu domu viņš pats grib.

Un te sākās pigori. Jo, tikko izlasījis Ezeriņa noveles, gaidīju, ka tur būs tāda sarkastiska černuha, un viss tas inscenējums ar tim-bērtonisko zombijismu un muzikālo taigerlilijisko šausmu kabarē lika tīksmi gaidīt, ka uzvedums būs precīzs šāda Ezeriņa lasījums... Un tad, kad Au saka, ka viņa nemaz nav sapratusi to, ka Slucka nomirst aiz tā, ka Laizāna slinkuma dēļ viņai jādara visi saimniecības darbi, un to, ka Skanis ir aiz karakalpa aizturētās dzīvnieciskās kaisles nomušījis ukraiņu mauku, tad es sāku domāt, vai varbūt izrādes iestudētāji nemācēja līdz galam izcelt to černuhu. Uz ko Au saka, ka, viņasprāt tieši otrādi – iestudētāji gribēja vilkt uz komisko pusi saturiskajā materiālā, tāpēc viņiem nemaz neesot bijis svarīgi sīki izpreparēt gotiskās detaļas.

Bet vispār izrāde ir laba. "Spēlmaņu nakts" "Grand Prix", manuprāt, tomēr nav pelnījusi, bet to ir aizraujoši, aizraujoši skaitīties. Un, ja kāds var izspiest iespēju nedomāt par "nacionālo teātri" šī vārda sliktākajā nozīmē, skatoties uz Norenbergu, tad tas vien jau ir gaumīga teātra mākslas triumfs.