---
Meikšāna "Vilki un avis" Liepājas teātrī.

Iesākumā gan jāpasaka, ka pirms nokļūt teātrī pilnīgā ekspromtā nokļuvām uz trešo periodu izšķirošajā LHČ finālspēlē. Tā kā mums bija Pilnīgais Mīkstais uz to, kurš vinnēs, tad, sēžot liepājnieku sektorā, tomēr turējām īkšķus par Ogri, jo mums likās, ka viņi vismaz kapājas un ir pelnījuši izlīdzinājumu. Kā zināms, Ogre izlīdzināja brīdī, kad bija noņēmuši vārtsargu – kas vispār ir lieliski, manuprāt, to visi ir pelnījuši. Tātad taisnība pasaulē ir. Tad nu devāmies uz teātri, un vēlāk uzzinājām, ka Liepāja vinnēja pagarinājumā, kas arī ir ļoti labi, jo iepriecēja līdzjutējus savās mājās un parādīja, ka Seska (tobiš, Liepājas nodokļu maksātāju) dāsnums ir tikpat efektīvs un uz sasniegumiem vērsts kā savulaik Zaharjina dāsnums.

Bet, ja par lietu – nebeidzu priecāties, cik VM ir vienmēr lieliskas un dižas idejas. Tomēr kaut kā līdz galam nekad netiek tās idejas izpildītas. Un pat nevar saprast, kāpēc tā. Mums (ļoti) patika no pirmā cēliena vidus līdz otrā cēliena vidum. Beigas izčākstēja. Ļoti stilīga dekorāciju koncepcija un tas, kā skatuve strādā stāsta stāstīšanai. Forša aktierspēle tajos apmēram 70% izrādes, kad nekliboja draivs. Jo ir grūti spēlēt, ja režisora uzstādījums ir kaut kāda "lai pastiprinātu tēlu farsu, nejutīsim partnerus, izturēsimies, kā amatieru teātris, kur visi ber savus tekstus". Bet, kā jau teicu, brīžos, kad panesās, tad šis paņēmiens šķita varen labs. (Gods uz vecumdienām ir kļuvis par Jarānu.)

P.S. "Nauuuudu!" ;)