Viens no aizraujošākajiem pēdējā laikā apgūtiem diskursiem ir Radzobes seniores raksts pēdējā „Teātra vēstnesī” par to, cik dziļā radošajā pakaļā viņasprāt pašlaik ir Dailes teātris. Iesaku izlasīt visiem, tik smagi ar sirpi pa olām nav braucis neviens no daiļo mākslu recenzentiem pēdējos gados Latvijas publiskajā telpā. Intrigai fragments, kura lasīšanas laikā es gārdzu no smiekliem.

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" /> 

Radzobe par Līvmani

Aktrise pēdējos piecus sešus gadus, bet varbūt ilgāk visās lomās, kas, tiesa, vairs nav lielas, izturas tik dīvaini, ka mulst prāti. Viņas sejā nepārejoši rotājas sastindzis smaids, un viņa vietā un nevietā smejas mehāniskus smieklus, radot iepaidu, ka vispār nesaprot, kur un kāpēc atrodas. (Šāds „tēlojums” raksturo arī A.Līvmanes veikumu teātra jaunākajā uzvedumā „Gaisa grābekļi” Cīles lomā.) Vai aktrisei nav sajukusi dzīve ar mākslu? Jo viņas intervijās un rakstos, kas regulāri tiek publicēti sieviešu žurnalu rubrikās „Praktiski padomi harmonijas saglabāšanai krīzes laikmetā”, ieteikts veselīgi smaidīt, veselīgi ēst un vingrot, masēties ar siltiem akmeņiem, domāt harmoniskas domas. Tad dzīve ar savām krīzēm tev, lasītāj, netiks klāt. Taču tās ir divas dažādas lietas – Akvelīna Līvmane kā harmoniska privātpersona, kas sev nelaiž klāt dzīvi, un Akvelīna Līvmane kā aktrise izrādē, kura sev nav klāt pielaidusi lomu. Cik pirmā ir patīkama, tik otrā – nepatīkama.