---
Beidzot izlasīju Einfelda "Rīgu". Einfeldam es, protams, piedodu visu.

Tā kā man ir visi apmēram astoņi līdz šim izdotie Einfeldi, tad zinu, par ko runāju. Viņš kļūst ar katru brīdi līdzīgāks Keiva "Un ēzelis ieraudzīja..." funktierim.

Viņš atražo sevi arvien noslīpētāk un noslīpētāk, un pēdējās 200 lappuses lasītājam mijas bauda no vēl un vēl koncentrētākas un stilā ieturētākas sperma-dubļi-strutas-asinis-tumsa-vēmekļi-zarnas tekstuālās bakhanālijas ar totālu boooring-nu-kad-tas-viss-beigsies-nahuj-es-to-lasu sajūtu.

Emocijas, protams, ir atkarīgas no tā, cik vecs esmu. Ja tīņa gados, kad Einfelds izdeva "Mēness Bērnu", mēs draugu lokā savācāmies un caurām naktīm dzērām, lasot viens otram priekšā Einfeldu, tad pusmūžā lasītājam varbūt ir drusku tiesības prasīt no sava elka kaut kādu māksliniecisko evolūciju.