---
Misters Artēmijs Troickis "Nabaklab" bija tieši tik virspusējs, lai mēs viņam visu piedotu un mēģinātu iedomāties sevi tajā jokainajā sajūtā, kad tev vienkārši jāpapļāpā par to, ko tu atceries no laikiem, kuros, kā tu maldīgi iedomājies, auditorijas lielākā daļa vēl nebija dzimusi. Rozīne bija, kad uz jūsu padevīgā kalpa jautājumu par baltiešu astoņdesmito gadu roka iespaidu uz Krievijas roka dvižokiem, metrs pastāstīja (acīmredzami gadu laikā iestudētu un simtreiz paša izgaršotu) pamācošu stāstu, kā viņš maskaviešu draugu vidū sajūsminājies par "Dzeltenajiem Pastniekiem", kuru slēdziens esot bijis - vecīt, tu šo grupu vienkārši esi izdomājis.

"Sinfonietta" ar Kaljusti bija labi, bet remdeni, un, varbūt tas tāds Kaljustes stiliņš - neesmu spečuks - bet likās, ka viņš nemaz nespēj orķestri aizraut. Igauņu dziedātāja, kas esot Kaljustes favorīte, bija ne slikta, ne laba, un kāpēc tieši viņu jāvazā līdzi uz šo atskaņojumu, neviens tā arī nesaprata. Nu bet tas viss tiešām sūds - Mālers par labu vērš visu. Viņa mūzikā ir Tāds Dvēsle-lokas-baudā!

Savukārt šodien meita stundas četras no vietas ravēja puķu dobes un augļu krūmus, apsēja pojeņu krūmiem striķīšus, veda vecus cementa bluķīšus uz bedri, utt, utjpr. Arvien vairāk brīnos - kad kāds cits ir klāt, viņai sāp vēders vai vēl kaut kas nav labi, un izskatās, ka viņa to vien grib, kā izvairīties no darba. Savukārt, kad esam divi vien, viņa izdara milzu lietas nekurnot. Kas šitais diez ir par psiholoģisko fenomenu? Gan jau, ka kaut kas tur ir apakšā...