Rokenrola dzīvnieki
Pabiedzu lasīt Alana Parkera 2007.gada grāmatu "No One Is Innocent". Kārtējo reizi garšīgā valodā 250 lappusēs pārliecinājos, ka Sidiņš bija unikāls, jo Kīts Ričardss, Igijs, Dohoretijs vismaz šad tad saņemās, lai ierakstītu albumu vai vienkārši tāpēc, ka grib padzīvot mierīgi, bet Sids neieslēdza bremzes ne uz vienu dienu. Tas liekas tik romantiski, ka uzreiz gribas ķerties pie heroīna, iet ielās izraisīt kautiņu, vai vismaz pasūtīt kādu krekliņu ar Sida noģīmi Ebayā.

Pirms divām nedēļām mūszemes Sida un Nensijas analogi (paši zināt, kuri - tabloīdus jau viņi tā tiek dēvēti) bija atkal sagājuši lielajā naidā un puika bija ieslīdzis pamatīgā pašdestrukcijā ar seju nosētu ar brūcēm un hematomām. Biju viņu apciemot, un - ha! - atšķirībā no sajūtām, lasot par Sidu, un pat atšķirībā no sajūtām, vērojot mūsmāju varoņa dzīvesveidu pirms gadiem desmit - nu galīgi vairs tas neliekas romantiski.