---
Ko es tagad lasu? Liona Feihtvangera "Viltus Neronu", ko pirms kāda pusgada, šķiet, Ķīpsalas grāmatu izstādes pa brīvu ņemamajā plauktā paņēmu. Kaut kāds septiņdesmito gadu izdevums. Atceros, ka zēnībā fanoju par "Lapsām vīna kalnā" un "Goiju" un tāpēc sāku pievērst uzmanību iespējām viņu dabūt, jo ģimenes plauktos nebija, piemēram, "Brāļu Lautenzahu", "Hercogienes Maultašas", tās jau pats iegādājos. Tagad lasu to "Neronu" un tas, kas savulaik likās izcili - ka rakstnieks visu laiku rāda, kā cilvēks domā un spēlē dialogu laikā psiholoģiskas spēles ar partneri, - tagad liekas pašmērķīgi, nogurdinoši.