Uznāk kopā ar Liepiņu, rokā viena gara plika roze, tiek turēta uz leju, zieds gandrīz slauka skatuves svētos putekļus. Ilgas pauzes, mēģinājums atcerēties, kā sauc visus Latviešu talantus pasaules opernamos, kurus "izaudzējusi LNO", gandrīz viss labi sanāk, izņemot "...Māris... Jansons", tad beigās "par to jāsaka paldies maestro, še tev, Zigmund", un iedod Liepiņam to kātu. Tad vēl ilgas, ilgas dažādas pārdomas par dzīvi, kurās tiek iepīts, ka mana mazmeitiņa saka "vectētiņ, soļo pa dzīvi droši uz priekšu", "un to arī novēlu operai", un vēl daudz jaukuma, ko neatceros.