Prieka brīdis
Ceturtdien no rīta aizbraucu līdz pilsētai - iepirkties, aptieka, pasts, banka - nu tāds uz-pilsētu-aizbraukšanas graficiņš. Pirms doties mājup ieslīdēju uz 50g balzamiņa un apēdu brūno, apaļo kūku "kartupelis". Un tajā brīdī sajutos laimīgs un vienots ar kosmosa plūdumu. Jo šajā pašā pilsētā es ēdu kūku "kartupelis" jau pirms 30 gadiem (tikai toreiz uz pilsētu mani veda ar satiksmes autobusu un "kartupeli" ēdu "Vāverītē", bet tagad braucu ar savu auto un "kartupeli" ēdu "Šarlotē").

Padomā tik! Impērijas ir sabrukušas, diktatori sodīti ar nāvi, parādījušies un izzuduši mūzikas stili, mainījušās izcilas futbola paaudzes, uzplaucis internets un mobilā telefonija... bet es joprojām tajā pašā pilsētā piekopju to pašu paradumu!

Kas ir lasījis "Biljardu pusdesmitos", zina, ka te var vilkt paralēles ar paprikas maizēm. Un tad, braucot mājup no pilsētas, vēl uzliku 1990.gada Igiju, un šīs monumentālās jūtas izslīpēju līdz pilnībai.

So I take a little bad with the good
It ain't just black and white
You've got to deal with the real
Oh, living on the edge of the night