---
"Dzeja" JRT.

Vajag mūsu tautai tādu izrāžu. Tādu, kurās "nekas nenotiek", un nekam arī nav jānotiek. "Gaismotājos" jau arī nekas nenotika, bet šai gadījumā daudz mazāk aktieru kustēšanās, daudz stiprākā formā "nekā nenotikšana". Un tad nu arī sapratu, kāpēc izvēlētie dzejoļi tomēr bija tik vienveidīgi (jo nestāstiet man, ka tie pāris bērnu dzejoļi un pāris Čārlza Bukovska iedeva sajūtu, "cik dažāda var būt dzeja"!). Arī tā vienveidība tāpēc, lai neizjauktu rāmo izrādes plūdumu pat dzejas tēmu izvēlē.

"Vasaras ļaudis" Rīgas Krievu teātrī.

Priekš tā teātra tas ir diezgan liels avangards. Un varēja redzēt, ka aktieri to tā arī uztver, ka nu mēs atļaujamies kaut ko, ko ikdienā nedarām, un arī publika kaut kā priecājās par to, ka mums rāda "kaut ko eksperimentālāku" nekā parasti. Vismaz tādas vibrācijas varēja just zālē. Un tur bija vēl daudz mazu scenogrāfijas, tērpu, gaismu, aktierspēles un režijas fišku, kuru dēļ priecājos, ka aizgāju uz to izrādi. Bet slinkums stāstīt detaļas.