2. kaut kā vienmēr kritis uz nerviem, ja kāds mēģina lapiņās pie darbiem paskaidrot "ko mākslinieks ar šo domājis". Mani neinteresē ko viņš ar to domājis, svarīgi ir tas, par ko šis darbs liek domāt skatītājam. Lieku to tai pat kulītē, kur atrodas situācijas, kad māksleņīka personība tiek skatīta kopā ar darbiem, vai vispār tiek ņemta vērā/kaut kā ietekmē. Darbiem jāpastāv ārpus mākslinieka, ārpus radītāja. Tos rada un tad tie _ir_, kats nāk un skatās, lasa, klausās un izvelk no tā kaut ko subjektīvi savu. Vareni mākslas darbi junda skatītajos līdzīgas sajūtas, maina/ietekmē masu priekštatus un domas un garastāvokļus. Švakos darbos viens redz kartupeli, otrs aicinājumu gāzt lielveikala vadību(bet tas nenozīmē ka tie uzreiz ir arī slikti dizaina priekšmeti). Lapiņā jāraksta tikai darba nosaukums, ja tāds ir. Ko izlasīt pēc tam kad esi darbu aplūkojis, un tad teikt "Ou, riiilii. nu nez nez..."

5.dabas mežonība nogurdina, bet tai pat laikā uzlādē baterijas. Pēc tam var kalnus gāzt un kailām rokām kivičus uz pusēm plēst!