meness_berns (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} meness_berns) rakstīja,@ 2013-09-30 09:37:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
---
Par vīkendu.
Pirmkārt, tas rituāls Alma Mater notiek tā. Sākumā jānoklausās ilgs rektora un senāta priekšsēdētāja blah-blah, tad jānoklausās garš izklāsts par to, cik labs un inteliģents cilvēks ir Pjotrs Avens, kurš pelnījis goda doktora nosaukumu, tad jānoklausās gara gospoģina Avena atbildes runa, kurā viņš izklāsta, ka patiešām ir labs un inteliģents cilvēks. Pēc tam tas pats atkārtojas ar Džonu Medvecki un Čaksti-Rollins. Tad Indriķis M sāk pēc kārtas nolasīt 60 cilvēku aizstāvēto promocijas darbu tēmas, sākumā garlaikoti, vēlāk uzjautrinādamies un izmantojot dažādas intonācijas, lai penteris izklausītos jocīgāk. Nosauktais jaun-doktors pieceļas, iznāk aulas priekšā, pieiet pie prof. Cimdiņas, noliec galvu, Cimdiņa, valšķīgi smaidot, uzliek tev uz pleciem šalli, tad tu dodies tālāk pie Auziņa, kurš smaidot tev sniedz lielu pie sienas karamu diplomu, tad tev jātur diploms no vienas puses, kamēr rektora kungs tur to no otras puses, un jāsmaida kamerām, tad rektors tev paspiež roku un iedod samta kārbiņu, kurā iekšā ir piespraudīte, kuru nu tu esi tiesīgs nēsāt (Šveiks reiz bija laimīgs, ka sadzēries troņmantnieks viņam piesprauda medaļu pie ādas). Tad tu atgriezies savā vietā, neveikli samijoties ar nākamo prorektora nosaukto, kurš attiecīgi jau traucas pēc šalles.
Pēc tam notiek stīvas dejas, kas simbolizē, ka Alma Mater (kuras iekļūšana 1000 pasaules labāko augstskolu reitingā tikusi augstāk minētā rituāla laikā daudzināta vairākkārt) ir nevis nācijas prāta triumfa epicentrs, bet provinciāli saģērbušos un safrizējušos ļaužu neveikla mīņāšanās šlāgermūzikas pavadībā. Bet es jau nav ar pliku roku ņemams! Uzreiz dodos pagrabā, kur Kazulis liek diseni, un satieku tur rituāla dalībnieku sakarīgāko daļu.
Otrkārt, Rasbainieks te snobo par Pračetu klātienē. Respect! Bet man ir, ko likt pretī. Kad pirms diviem gadiem sēdēju klusi mājās stūrīti un smirdēju, domādams, cik forši būtu, ja mans vārds būtu RL draugu sarakstā, ko viņi bija pasākuši publicēt žurnāla sākumā, man prātā nevarēja ienākt, ka es kādreiz sēdēšu R kunga dzīvoklī un pavadīšu vairākas stundas sirsnīgās sarunās, pārrunājot manu iesaisti "RL20" festivāla organizēšanā. Varu vien kā tīnīte bļaut OMG, OMG un sist plaukstiņas.
Treškārt, ja pirms gulēšanas iedzer viskiju un uzliek "Pablo Honey", tad atkal var pārliecināties, ka ar teju visiem dižākajiem māksliniekiem viņu radošajā karjerā notiek viens un tas pats. Sākumā viņi uztaisa kaut ko dabīgu un foršu, bet vēlāk sāk apzināties savu ģēnija atbildību un mēģina visu samudžināt, perekruķīt un peremudrīt. Un tāpēc man kā patērētājam ir svētīgi ik pa laikam paklausīties to sākumposma dabīgo un foršo.
Par vīkendu.
Pirmkārt, tas rituāls Alma Mater notiek tā. Sākumā jānoklausās ilgs rektora un senāta priekšsēdētāja blah-blah, tad jānoklausās garš izklāsts par to, cik labs un inteliģents cilvēks ir Pjotrs Avens, kurš pelnījis goda doktora nosaukumu, tad jānoklausās gara gospoģina Avena atbildes runa, kurā viņš izklāsta, ka patiešām ir labs un inteliģents cilvēks. Pēc tam tas pats atkārtojas ar Džonu Medvecki un Čaksti-Rollins. Tad Indriķis M sāk pēc kārtas nolasīt 60 cilvēku aizstāvēto promocijas darbu tēmas, sākumā garlaikoti, vēlāk uzjautrinādamies un izmantojot dažādas intonācijas, lai penteris izklausītos jocīgāk. Nosauktais jaun-doktors pieceļas, iznāk aulas priekšā, pieiet pie prof. Cimdiņas, noliec galvu, Cimdiņa, valšķīgi smaidot, uzliek tev uz pleciem šalli, tad tu dodies tālāk pie Auziņa, kurš smaidot tev sniedz lielu pie sienas karamu diplomu, tad tev jātur diploms no vienas puses, kamēr rektora kungs tur to no otras puses, un jāsmaida kamerām, tad rektors tev paspiež roku un iedod samta kārbiņu, kurā iekšā ir piespraudīte, kuru nu tu esi tiesīgs nēsāt (Šveiks reiz bija laimīgs, ka sadzēries troņmantnieks viņam piesprauda medaļu pie ādas). Tad tu atgriezies savā vietā, neveikli samijoties ar nākamo prorektora nosaukto, kurš attiecīgi jau traucas pēc šalles.
Pēc tam notiek stīvas dejas, kas simbolizē, ka Alma Mater (kuras iekļūšana 1000 pasaules labāko augstskolu reitingā tikusi augstāk minētā rituāla laikā daudzināta vairākkārt) ir nevis nācijas prāta triumfa epicentrs, bet provinciāli saģērbušos un safrizējušos ļaužu neveikla mīņāšanās šlāgermūzikas pavadībā. Bet es jau nav ar pliku roku ņemams! Uzreiz dodos pagrabā, kur Kazulis liek diseni, un satieku tur rituāla dalībnieku sakarīgāko daļu.
Otrkārt, Rasbainieks te snobo par Pračetu klātienē. Respect! Bet man ir, ko likt pretī. Kad pirms diviem gadiem sēdēju klusi mājās stūrīti un smirdēju, domādams, cik forši būtu, ja mans vārds būtu RL draugu sarakstā, ko viņi bija pasākuši publicēt žurnāla sākumā, man prātā nevarēja ienākt, ka es kādreiz sēdēšu R kunga dzīvoklī un pavadīšu vairākas stundas sirsnīgās sarunās, pārrunājot manu iesaisti "RL20" festivāla organizēšanā. Varu vien kā tīnīte bļaut OMG, OMG un sist plaukstiņas.
Treškārt, ja pirms gulēšanas iedzer viskiju un uzliek "Pablo Honey", tad atkal var pārliecināties, ka ar teju visiem dižākajiem māksliniekiem viņu radošajā karjerā notiek viens un tas pats. Sākumā viņi uztaisa kaut ko dabīgu un foršu, bet vēlāk sāk apzināties savu ģēnija atbildību un mēģina visu samudžināt, perekruķīt un peremudrīt. Un tāpēc man kā patērētājam ir svētīgi ik pa laikam paklausīties to sākumposma dabīgo un foršo.
Nopūsties:
