Daži vārdi jocīgā koncertu organizētāja "EM Concert" aizstāvībai
Pardon mai frenč, bet vai nav tā, ka desmitiem un simtiem visādi citādi normāli cilvēku, kuri savā bērnībā ir diennaktīm nīkuši pievemtos autobusos cauri Polijai, saskārušies ar pirmo pēcpadomju gadu apsardzes darbinieku visneiedomājmāko nežēlību un absurdiem lēmumiem, pacietuši vēl nezin kādus pazemojumus, lai tikai noskatītos iemīļota mākslinieka koncertu, tagad pēkšņi visi ir, padzīvojuši augsti dažus gadiņus attīstītā ES dalībvalstī un nu palikuši tik klīrīgi, ka caur zīdu vien čurā, un nevar pasēdēt aiz vārtiņiem pāris stundiņas saulainā zālienā, nevar pieciest iesildītājgrupas neesamību un tam obligāti jālec uz ecešām, ja par kapeiciņu švakāka tumbiņa vai prožektoriņš uz skatuves?

Ar to visu negribu teikt, ka man vakar patika koncerts. Koncerts bija garlaicīgs, tajā nebija draiva un bija skaidri redzams, ka izpildītāji ir tikko iznākuši no aizkulišu smagām sarunām par honorāra samazināšanu, un spēlē "puskājā", lai kaut cik korekti atstrādātu savu ierašanos un nepieviltu tos dažus fanus, kas no sirds dziļumiem gaidīja.

Ak, jā! Bija viens gaumīgs joks - "your motto is tevsemei un briwibai, but our motto is what happens in vegas, stays is vegas" - bet tā kā fanu zona pārsvarā sastāvēja no poļiem, leišiem un igauņiem, tad pieļāvu, ka Flauersa kungam, redzot pirmo rindu (ne)reakciju, palika iespaids, ka viņa joks izgāzies.