Butusovs Rīgā
Kopš 1997.gadā izjuka NP, esmu kārtīgi gājis uz visiem V.B. koncertiem Rīgā, pēdējā laikā uz "JuPiteru", negaidot, ka repretuārā būs vairāk par 2-3 dziesmām no tā, ko bez lieka pārspīlējuma un muļķīga patosa var dēvēt par mūziku, kas ietekmēja manu dzīvi. Draugi zina, ka man mājās pie sienas karājas pat īpaši ierāmēts 1995.gada "Titanik" koncerttūres plakāts, nemaz nerunājot par pilnu NP, V.B. solodarbības un Jupitera diskogrāfiju, grāmatām, weba materiālu izdrukām utt.

Un te beidzot vakar tas notika. V.B. pateica tradiconālo "Da zdrastvujet gorod Riga!" un "JuPiter" Kongresu namā nospēlēja gandrīz divas stundas, kurās bija tikai trīs pēdējās desmitgades dziesmas, pārējais viss NP zelta gabali, plus viens V.B. solokarjeras gabals (Elizobarra) un trīs Kino dziesmas (Pečaļ, Pačka sigaret, Zveda po imeņi). Attiecībā uz Kino gabaliem JuPiter izpildījumā jau pirms gadiem pēc kāda JuPiter konča Sapņu fabrikā, šķiet, Cibā vai Dienas Izklaidē rakstīju, ka nekas nav kultūrkonteksta dēļ dižāk kā 20 gadu pēc Coja dzirdēt kanoniskos Kasparjana soļņikus paša Kasparjana izpildījumā. Starp citu, arī vakar Kongresu namā J.K. visu koncertu novietots priekšplānā nevis V.B., un pēc katra J.K. solonumura, ar kuriem noslēdzas praktiski visu veco NP zelta gabalu koncertversijas, publika ekstāzē, džeks tik noslauka pieri dvielītī.

Vispār jau V.B. it kā man to programmu pielasījis, jo bez Tutanhamona, Tihaja reka, Briliantovije dorogi, Knjaz tišini, jau sava veida radio-skonto banalitātes līmeni sasniegušā Proulki po vode, Kriļja, Skovannije, Alena Delona (pirmo reizi dzīvē man patika šī dziesma, pilnīgi cits draivs nekā pāris-trīs oriģinālajās studiju versijās, ko pazīstam!), Hlop-hlop, un Gud Baj, Amerika - bez tā visa iekļauti tādi ne-hiti kā Zverj (no 1994.gada Titanika) un Dihaņije (no 1995.gada Kriļjām). Ja vēl neizskaidrojamu egregora kustību dēļ V.B. būtu pievienojis Padal Tjoplij sņeg, tad faktiski tas būtu koncerts īpaši man - vienīgajam uz pasaules!

Ja es nezkāpēc būtu nodomājis, ka šis ir pirmais V.B. koncis Rīgā, uz kuru var nu jau arī neaiziet, bet vēlāk uzzinātu, ka ir bijis šāds repretuārs, nošautos aiz nelaimes, ka neesmu aizgājis.

Parēlēli videoprojekcijas, kurās centrā dominē V.B. jaunības dienu fotoattēli (starp citu, viņam 2011.gadā nogalē palika apaļi 50, un šis viss joprojām ir dzīves jubilejai pakārtots). Kad skan JuPiter un Kino gabali, videoprojekcijas konsekventi nomaina parasts datorizēts kaleidoskopiņš. Un visbeidzot, uz Gudbaj, Amerika videoprojekcijās parādās Cojs, Kinčeva, "Sevčuka, Grebeņščikova un citu 80-to gadu laika grandu tā laika attēli. Tāds, lūk, uz nostalģiju spiests koncepts.

Un "Ja hoču bitj s toboj" dobavkās.