Kokari un viņu hroniste
Uff... Piebeidzu Muktupāvelas opusu. Tikai un vienīgi tāpēc, ka princips nenolikt malā līdz galam neizlasītu grāmatu. Protams, ka vienīgā patiesā vērtība tur bija Kristapa fočenes. Es laikam esmu vecā kaluma džeks, bet šito es nesaprotu - kāpēc, rakstot radošu personību biogrāfijas, ir jāvelta apmēram piektā daļa teksta pārspriedumiem, cik pareizi ir krāpt sievas, jo vīrietim taču tāda daba un radošai personībai jau noteikti, un ka pareizi ir koru braucienos pārkāpt laulību, jo daba taču prasa savu. Bļaģ, jūs varat iedomāties, piemēram, Liliju Dzeni vai Līviju Akurāteri publicējot tādas monogrāfijas!? Man pajāt, lai tā Muktupāvela publisko savus freidiskos krampjus, bet ne jau pakāpjoties uz Kokaru pleciem.

Un, plus vēl tā pretvalstiskā vēlme par visu makti iepīt, cik padomju laikos atbalstīja kultūru, un cik pēc neatkarības viss kļuva slikti. Vienīgais attaisnojums šitiem ņuņņām retronostalģistiem ir tas, ko Kundera raksta "Esības vieglumā":

"Nesen sevi pieķēru neticamās izjūtās: pārlapojot grāmatu par Hitleru, daži attēli mani aizkustināja. Proti, tie man atgādināja bērnību, manu kara gadu bērnību. Vairāki tuvinieki aizgāja bojā Hitlera koncentrācijas nometnēs, taču kas gan ir viņu nāve, ja Hitlera fotogrāfijas man atsauc atmiņā tos laikus, kas vairs neatgriesīsies?"

Loģiski, ka man arī gribētos, lai "Panorāmu" vada Ronīte ar Deisonu un skābenās konfektes "Starts", bet ir strīpa, kuru nedrīkst šķērsot...