---
"Pirmie aplausi" atkal ir viena no tādām izrādēm, par kuru nevar teikt "laba" un nevar teikt "slikta".

No vienas puses - nav nekāda "o!" un "ah!" sajūta, tipa, parasta izrāde. No otras puses - paliek ilga pēcgarša ar tādu patīkamu apziņu, cik smuki var dažādiem mākslinieciskiem līdzekļiem parādīt miskomunikāciju. Jo izrāde ir par nesaprašanos. No sākuma līdz beigām. Tur arī laikmetīgums tēmas izvēlē, saprotams.

Bet visjaukākais ir Keišs, kurš dzen jokus. Un no jokiem visjaukākais ir "vells kapu dobē plēš miroņus un ēd kai zuvis".