Divi mīti par žurnālistiku
Divi mīti par žurnālistiku, kas izskanēja vakar raidījumā "Kas notiek Latvijā?"

1. Ir slikti, ka medija redakcionālajā politikā tiek pausts atbalsts konkrētiem politiskiem spēkiem, jo tad to vairāk nelasīs lasītāji.

Pilnīgs bulšits. Sadalījums leiboristiskā "Independent" un koservatīviskā "Times", demokrātiskā "Washington Post" un republikāniskā "NYT" ir gadsimtiem ilgs un valstīs ar seniem demokrātijas standartiem neviens nebrīnās, ka avīze vēlēšanu rītā skaidri saka: "Balso par tiem! Nebalso par šitiem!". Nez kāpēc visi lec uz ecēšām par faktu, ka "Diena" 2006.gadā aicināja nebalsot par trim oligarhiem, bet visi aizmirst saturu: proti, ka jebkura liberāla, atklātumu un pilsonisko brīvību aizstāvoša pilsoņa (vienalga, vai viņš strādā par kurinātāju vai laikraksta komentētātāju) dabisks uzdevums, kas izriet no tā iekšējā kategoriskā imperatīva, ir sist trauksmes zvanu, ja tu redzi, ka konservatīvākā un vadāmākā sabiedrības daļa vēlas pie varas redzēt valsts nozadzējus, shēmotājus, bandītus.


2. "Diena" kādreiz bija objektīva, neitrāla un bezpartejiska, tā pēdējās vēlēšanās kļuva partejiska, un kopš tā laika to nelasa lasītāji.

Absurds kvadrātā! 1995.gadā "Diena" burtiski lūdzās nenobalsot par Čeveru, Zīgeristu un Kaulu, 1998.gadā "Diena" gāza virsū ar smago artilēriju Ventspils sponsorētajām partijām, un slavēja jaunizveidoto TP melnu muti. 2001.gadā pašvaldību vēlēšanu rītā "Diena" skaidri pateica: Nebalsot Rīgā par sociāldemokrātiem. Tā kā 2006.gada aicinājums "Pret trim A" nav nekas jauns, pārsteidzošs un tāpēc "Dienas" tradīcijas degradējošs. Kāpēc tad, ja cilvēks tik ļoti nemīl partejisku pozīciju paudošu presi, tas kvantumos nepameta "Dienu" jau 90-tajos?! Cilvēki kopš 2000-o gadu vidus vairs nelasa presi, nevis tāpēc, ka tā ir mainījusies, bet tāpēc, ka tā viņiem interneta un PR mašinērijas laikmetā vairs nav vajadzīga! Vai tiešām tik grūti to saprast?