Īgnums
Vakar bijām "Jarmarkā". Kā vienmēr - talantīgi studenti savus talantīgos darbus novērtē atbilstoši studenta darba cenu līmenim, kamēr par štruntīgām bildēm dažs labs sevis pārvērtētājs nekaunas paprasīt simtus vai pat tūkstošus. Kopumā gan līmenis vājš, tikai pie Artura Bērziņa jumtu raujošajiem "tīreļa skatiem" slienājos, tāpēc laikam jau šodien vai rīt iešu un nopirkšu.

Bet stāsts par ko citu. Aplūkoju es mierīgi mākslu, kad pēkšņi pilnīgi bez mazākās takta izjūtas vai respekta pret citas personas privāto telpu maza auguma krievelis (atvainojos par stereotipiem, bet gan izmēram gan tautībai šeit IR nozīme) ar drudžainām kā Vitālijam Gavrilovam kustībām, skaļi kaut ko milzīgu žļembādams mutē, aizlien man priekšā un bļauj savai lēdijai "Smotri, kakoj golij mužik, davaj kupim etu!" Atnāk uzrunātā palūkoties, es tikmēr, netīksmē par to, ka esmu iztraucēts, pārvirzos uz nākamo nodalījumu, mierīgi apstājos lūkoties uz gleznām te, kad pēkšņi viņš atkal ir klāt, atkal ir man priekšā un atkal, tikpat drudžaini kustēdamies un tikpat skaļi gremodams, bļauj "Idi sjuda, smotri kokaja golaja baba, davaj kupim mužika i babu!".

To mana smalkā estēta dvēsle, bļā, vairs nevarēja izturēt un es aizgāju aplūkot visu, kustoties pretējā virzienā, taču, kā noprotat, ņemot vērā tā svētā Vita dejas apsēstā figurālisma mīļotāja apgriezienus, kamēr es pavirzījos dažus soļus, viņš jau bija apskrējis pilnu apli, un pēc brīža jau atkal bija manā tuvumā...