mans pirmais mēginājums uz negatīvi-pozitīvas nots
Mans pirmais mēginājums šajā blogā bīdī tekstus. Iespaidojos no dzirdētā, ka šeit taču ir visi.
šodien jau atkal nākas secināt, ka man ir stipri nervi un spēju paciest pat ļoti daudz. Meitenes, kuras nu jau vairāk par pus gadu uzskatīju par savām dzīvesbiedrenēm, sākušas uzvesties gaužām neadekvāti. Par sevi esmu dzirdējusi TIK daudz negatīvu atsauksmu, ka pat ausis svilst, tomēr es turos. Pagaidām. Kamēr vēl negribas raudāt un spēju klusēdama klausīties viņu nu jau atklātajā aprunāšanā, tikmēr ir labi. Esmu stipra, tomēr visam ir savs mērs. Apsveru domu par izvākšanos. Tizli. Man šis dzīvoklītis, nu labi jāsauc lietas īstajos vārdos - koju istabiņa, pat ļoti patīk un man ir samērā grūti iedomāties sevi tagad pavisam citā vietā. Laiks rādīs, kur būšu pēc pāris mēnešiem. Amizanti tomēr ir tas, ka man tiek pārmestas lietas, kas savā ziņā normāliem cilvekiem liktos pavisam normālas/dabiskas (tas nav nekāds mājiens par viņu nelīdzsvarotības pakāpi). Piemēram, es pēc dušas mīlu lietot ķermeņa krēmu, kurš it kā ir izvirības kalngals, jo es to daru istabiņā brīdī, kad viena no viņām gandrīz publiski kopojas ar savu vīrieti. Smiekli nāk. Nemaz nerunāsim jau par seksuālās dzīves iztirzāšanu, tiku nosaukta par vāveri, nez ko tas nozīmētu normālā valodā? Ja skatiens varētu nogalināt, es iepējams jau būtu mirusi kādas reizes 50 pa šo dienu vien. Viņas pat dedzina baltu sveci, lai izkvēpinātu no istabiņas ļaunos garus (konkrēti vienu - mani)un vēl mani sauc par kādu nebūt pesteļotāju, lai gan es, salīdzinot ar viņām abām, esmu ne vien kristīta, bet arī visnotaļ pārliecināta katole. Nojaušu, ka mans pacietības mērs drīz būs pilns un tad laikam es pacelšu balsi un iespējams arī pateikšu kādu nesmuku vārdu. Līz šim esmu bijusi nepieklājīgi klusa un vienaldzīga, cerams, ka savu nesatricināmo mieru spēšu sagalabāt līdz mūsu kopdzīves beigām...
...bet nu pietiek par slikto. Man ir gana daudz labu un jauku lietu, ko pastāstīt. Piemēram, tuvojas izlaidums, pat veseli divi. Anitiņa (pēc iestāšanās augstskolā es viņu tā vairs nesaukšu) beidz AUV, bet Valters un Signe VFF bakalauru. Vēl jau ir arī izlaidumi Vabolē, bet izskatās, ka uz tiem es tomēr nebūšu, jo jātiek galā ar skolu. Izlaidumam, konkrēti VFF, tiek izmisīgi meklēta kleita, jo ir vēlme izskatīties varen galauni, pat neraugoties uz faktu, ka es nemaz neesmu starp beidzējiem un pieļauju domu, ka varētu izskatīties pat nedaudz šikāk kā vajadzētu, bet man patīk izcelties. šodien meklējumi šķiet beidzot ir vainagojušies ar panākumiem, jo nu jau man ir divi super-skaisti kleitu varianti. Jāsapoš vēl tikai mana Džūda un tad jau pasākums būs vairāk nekā izdevies... lai gan galvenā tomēr ir kompānija, nevis apgērbs. šajā ceturtdienā man solās būt superīga kompānija, nezinu, kurš paspēra pareizo soli pareizajā virzienā, bet te nu mēs arī esam nonājuši. Tas mani sajūsmina un gluži kā tāds Red Bull ceļ spērnos, bet nevar jau pārāk daudz izpļāpāties, lai par tovēsta labāk mans gaidāmais piektdienas blogs.
šai naktij pietiks.
Saldu dusu, lasītāj.
Sapņo debesszilus sapņus.