| 4:41 pm |
Laimes sajūta procesā
Man iet tik neaprakstāmi labi, ka liekas no sajūsmas brīžiem ir grūti elpot. Laime klusi ir piezagusies man no mugurpuses un apskāvusi mani tik cieši, ka nevaru vairs tikt vaļā. Pēdējās dienas vai arī nedēļas tika pavadītas svētku un sesijas noskaņās, kad otrais jau bija aiz muguras varēju savu dienu pakārtot citām lietām. Protams, nevaru nepieminēt to, ka mans akadēmiskais gads vēl nebūt nav galā un vēl līdz 30.jūnijam rukāšu ar diviem viduslaiku referātiem, bet nu tad gan - aidā, uz laukiem, kur kādu nedēļu no vietas tikai gulēšu un nedarīšu neko [es to būšu pelnījusi] ups, tā gan īsti nesanāks, jo vēl jāuzbliež viens SP "atvadu" pasākums. Jau tgd jāsāk plānot, organizēt, zvanīties, meklēt vietu utt. Es nevaru nosēdēt mierīgi, zinu, ka šo pēdējo pasākumu gribu tādu grandiozu ar aktivitātēm, mazām dāvaniņām, teltīm, ugunskuru, atpūtu dabā, sportiskām nodarbēm utt., nevis trulu nodzeršanos. Man tas ir pa spēkam, jo lai arī kādas mums visiem dažkārt būtu nesaskaņas vai nesaprašanās, viņi ir mans balsts. He, he, es taču saņēmu zinu, ka man būs jāorganizē PirmsAristotelis fakultātē, kārtējā nelielā stresa deva ar lielu darba daļu vasarā, tomēr man tas sagādās milzīgu prieku, tas ir vairāk nekā skadrs. Domājams, ka šodien jāaisūta arī meils par to, ka gribu pievienoties arī paša Aristoteļa organizēšanā visā LU mērogā.
Liekas, ka šogad izlaižas teju visi mani draugi, tikai ar to izlaidumu apmeklēšanu man iet tā kā iet. Pepes un Začulēna izlaidumi sakrita ar eksāmeniem, uz Vaboles 9.klases izaidumu atbraukt man arī nebija laika, nemaz jau nerunāsim par 12.klasēm, kur visi beidza vienā dienā [tā gribēju aizbraukt pie Vitas un apsveikt viņu šajā tik svarīgajā dienā], Vaboles draugi arī palika neapsveikti, nu vien-vārd-sakot ļoooooti daudzi šogad no manis nesaņēma tādus apsveikumus kā man būtu gribējies. Ok, tagad nokaunos. Bet... ir jau arī tomēr cilvēki, kurus izlaidumā es tomēr paspēju sumināt. Mana jaukā, mazā māsīca Anita šogad pabeidza 12.klasi [pat es tam nespēju noticēt]. Tas tik bija pasākums, neņemot vērā faktu, ka visu laiku lija un bija vairāk nekā mitrs brīžos, kad no debesīm tomēr negāzās milzīgs ūdens daudzums, bija kolosāli. Ok, Eļa tam bija gatavojusies jau kādu nedēļu, vannas istabu pārvērtusi par noliktavu, dzīvojamo istabu par trauku veikala cienīgu telpu, bet visas atlikušās istabas aizpildījusi ar citām šim pasākumam tik nozīmīgajām lietām. Stresiņs bija viņiem visiem, bet man patika tik un tā. Ok, mēs ar Lieni un mūsu puikām salūzām jau pēc A klases izsaukšanas un devāmies uz mašīnu paniekoties ar man no mājām [ir dīvaini vecākus satikt kaut kur pusceļā uz mājām, tikai saskrietis apsveicināties ceļā no Rīgas un tad jau atkal doties atpakaļ uz "jaunajām mājām"] atsūtītajām zemenēm, M&M končām un citiem Eventija mašīnā pieejamajiem labumiem. Anitas draugs Lauris gan cīnījās ar sevi un salūza tikai ap B klases izsaukšanu, pēc nelielas pasaciņas par meža iemīniekiem, konstatēšanas, ka es jau neko daudz nezinu un Liene neko daudz nemāk, devāmies atpakaļ, lai noklausītos C klases sveikšanu un arī paši tājā piedalītos. Anita bija TIK skaista, nu labi man no sākuma frizūra likās pārak vienkārša, bet tad sapratu, ka pie visa vainīgs ir mans skatījums uz lietām...
Nelielai atkāpei no konteksta - man pašlaik pār kojām laižas milzīgs bars putnu, sajūta kā pie apokalipses, bet pa to laiku kaimiņi zem loga turpina visai skaļi iztirāt savu privāto dzīvi pie šņabja pudeles [krievi, ko gan citu var gribēt].
...ok, turpinu. Tātad nu par tiem izlaidumiem. Vispār Anitas vidusskolas izlaidumā man bija tāda nedaudz dīvaina sajūta, kad redzēju kā viena zēna, ja viņu vispār vēl savos 18-19 gados var devēt, mamma raudāja saņemot no dēla ziedus. Tajā brīdī sapratu, cik vecākiem iespējams ir grūti sameirināties ar to, ka bērni ir izauguši. Savā ziņā skumnij, jo sapratu, ka vidusskolas izlaidums ir tikai vienu reizi mūžā un man tas jau ir pagājis. Kā Liene saka: "Nav vairs tās saiknes ar skolu". Tomēr neraugoties uz to visu, mēs laimīgi devāmies mājup, kur visas istabas nācās piepildīt ar sadāvinātajiem ziediem [favorītes nr.1 bija dzeltenas rozes], nezinu, cik daudz vāžu tur bija, bet nu Mikiņa bija tādā sajūsmā, jo beidzot sajutās kā īsts zvērs džungļos. Tajā vakarā sanāca arī iesaistīties sarunās ar mazo Diānu, kura jau savos septiņos gados paspējusi iemīlēties :D Tā sasmējos par to, ka viņai, kā pirmo klasi beigušai meitenei, nu jau ir veselas divas simpātijas - Nikoljs, ar kuru viņa draudzējas jau no "vēderiem" [respektīvi mammu grūniecības laika] un Edgaru, kurš viņai burtiski liek lidot rozā briļļu iespaidā un paceļot viņu vienkārši lidinot. Man kā vēsturniecei logika ir stiprā puse [svētku ietekmē saklausīta doma :D - "Limuzīns Jāņu nakts krāsā" Dagnija], tāpēc skaidrs, ka septiņus gadus vecs puisēns nevar īsti izmētāt septiņus gadus vecu meiteni pa gaisu, jo visiem taču zināms, ka meitenes attīstās daudz ātrāk, respektīvi viņas Edgars viņu noteikti nevar pat pacelt [to gan nevar teikt par manu Edgaru un mani (giggle)] Tomēr šīs sarunas bija tik kolosālas, klausīies kā mazs bērns mēģina saprast, ko nozīmē "patikt" un "iemīlēties", cik nu tadā vecumā tas vispār ir iespējams. Mana Liene Anitas izlaidumā iemīlējās no pirmā acu uzmetiena. Ieraudzījau un saprtat, ka vienkārši IR!!! un kad vēl uzzināja, kas iekāres objektam par "iekšām" vispār izkusa. Runa et par 22 megapikseļu fotoaparātu, kas Lieni tā savaldzināja, ka sliena tecēja ne pa jokam :D Ar šo slienaino būtni, kura mani dēvē par "apaļmāsīcu" muļķīgu foto dēļ, bija tik kolosālas sarunas visas nakts garumā, kā jau sen nebija bijušas. Mīlu savus radiņus.
Vakar biju LU VFF izlaidumā. Ak mans Dievs, kā es gaidīju šo pasākumu, uz to liku tāāāāāāādas cerības kā uz gada pirmās dekādes labāko ballīti [ok, daudzi teica, lai nesaceros, jo tad čiks vien var sanākt, tomēr es cerēju] un tas attaisnoja uz to liktās cerības. Tas bija kolosāli. Izlaidās mūsu burvīgā Cānes jaunkundze no filozofijas nodaļas, Cera un rada gabals Bērziņa jaunkungi no vēstures nodaļas. Izlaiduma oficiālajā daļā ieņēmu labāko vietu, no kuras lūkoties uz publiku un no kuras publikai lūkoties uz mani. šausmīgi patika Zālītes kundzes [viņa ir vienkārši kolosāls cilvēks] vārdi, ka, ja jau spēju izturēt Pavasara balli, tad tikt galā ar ērģelnieku man būs tīrais sīkums. Ballēšanās visas nakts garumā izlaiduma neoficiālajā daļā ir novedusi pie tā, ka šodien neesmu spējīga iet svinēt Līgo [dēēēēm], nacās atteikt Vitai, Agnesei un Edim - baigi jau nu žēl, bet es pašlaik neesmu lietojama. Sēžu netīrām pēdām [pēc tam, kad augstpapēžu kurpes mani nomocīja līdz nāvei, es izvēlējos staigāt basāk kājām] un vēl arvien nedaudz samiegojusies [pie vainas arī varētu būt mani šīs nakts atklājumi, ka, piemēram, Torley šampanietis gartšo daudzreiz labāk par nepamatoti saslavēto Martini Asti] domāju par dušu un rakstu par emocijām, ar kurām gribu padalīties, jo liekas, ka vēlāk sajūta iespējams noplaktu un rakstīt par šīs nakts ntikumiem jau būtu neiespējami. šajā naktī VISI uzzināja, ka mēs ar Edgaru esam kopā [lai gan tas ir visai dīvaini, jo mūsu attiecības mēs neesam vārdos īsti formulējuši, vienkārši esam kopā, lai gan tas tieši to arī nozīmē], sapratām, ka kaut ko slēpt nav īsti jēgas. Viņš vienkārši saņēma mani pie rokas un ieveda cilvēku pilnā auditorijā, nu labi dažas viņa kursa biedrenes izsatījās vairāk nekā nepatīkami pārsteigtas :D Man ar viņu ir TIK sasodīti labi. Dīvaini apzināties, ka to sajūsmu tomēr nevaru nedz uzlikt uz papīra, nedz iesknenēt, jo tā tomēr ir tik milzīga, bet laikam jau tomēr neizstāstāma. Nevaru vien sagaidīt, kad viņš atgriezīsies Rīgā. Laikam jāiegādajas jaunu apakšveļu :D Vēl jāpiestrādā pie 1 2 3 4 un tad jau būs vispār ideāli. Rīts atnāca ar nelielu plūkšanos SP kolektīvā, jo slikta darba organizācija noved pie dezorganizācijas un nekā nedarīšanas, nerunāša noved pie nesapratnes un liekām negatīvajām emocijām. Mana Dacīte nedaudz paplosījās, jo viss nenotika kā tam iespējams pēc viņas domām vajadzētu notikt. Saprotams, ka apsargu darbs nav palīdzēt sakārtot auditorijas, tomēr viņi to darīja ar lielāko prieku, jo tas viss notika labā kompānijā. Mēs ar Uģi paspējām izdauzīties un izskraidīties pa visu fakultāti pāris meiju dēļ. Bāc, saņēmu tādus pērienus, kā pirtī sēdēžot [šorīt atklājās arī pāris zilumi] :D Bija sasodīti jautri, ja neņem vērā, ka biku ieplīsa mana 70Ls vērtā kleita [bāc, par šo gan no mammas dabūšu brāzienu - būs pa kluso jāstiepj pie šuvejas, lai salabo]. Ballīte bija izdevusies par visiem 100%
Es mīlu dzīvot no visas sirds, dzīvoju ar 100% atdevi, jo tikai tā varu izjust patieso dzīves garšu. |
| 12:32 am |
mans pirmais mēginājums uz negatīvi-pozitīvas nots
Mans pirmais mēginājums šajā blogā bīdī tekstus. Iespaidojos no dzirdētā, ka šeit taču ir visi.
šodien jau atkal nākas secināt, ka man ir stipri nervi un spēju paciest pat ļoti daudz. Meitenes, kuras nu jau vairāk par pus gadu uzskatīju par savām dzīvesbiedrenēm, sākušas uzvesties gaužām neadekvāti. Par sevi esmu dzirdējusi TIK daudz negatīvu atsauksmu, ka pat ausis svilst, tomēr es turos. Pagaidām. Kamēr vēl negribas raudāt un spēju klusēdama klausīties viņu nu jau atklātajā aprunāšanā, tikmēr ir labi. Esmu stipra, tomēr visam ir savs mērs. Apsveru domu par izvākšanos. Tizli. Man šis dzīvoklītis, nu labi jāsauc lietas īstajos vārdos - koju istabiņa, pat ļoti patīk un man ir samērā grūti iedomāties sevi tagad pavisam citā vietā. Laiks rādīs, kur būšu pēc pāris mēnešiem. Amizanti tomēr ir tas, ka man tiek pārmestas lietas, kas savā ziņā normāliem cilvekiem liktos pavisam normālas/dabiskas (tas nav nekāds mājiens par viņu nelīdzsvarotības pakāpi). Piemēram, es pēc dušas mīlu lietot ķermeņa krēmu, kurš it kā ir izvirības kalngals, jo es to daru istabiņā brīdī, kad viena no viņām gandrīz publiski kopojas ar savu vīrieti. Smiekli nāk. Nemaz nerunāsim jau par seksuālās dzīves iztirzāšanu, tiku nosaukta par vāveri, nez ko tas nozīmētu normālā valodā? Ja skatiens varētu nogalināt, es iepējams jau būtu mirusi kādas reizes 50 pa šo dienu vien. Viņas pat dedzina baltu sveci, lai izkvēpinātu no istabiņas ļaunos garus (konkrēti vienu - mani)un vēl mani sauc par kādu nebūt pesteļotāju, lai gan es, salīdzinot ar viņām abām, esmu ne vien kristīta, bet arī visnotaļ pārliecināta katole. Nojaušu, ka mans pacietības mērs drīz būs pilns un tad laikam es pacelšu balsi un iespējams arī pateikšu kādu nesmuku vārdu. Līz šim esmu bijusi nepieklājīgi klusa un vienaldzīga, cerams, ka savu nesatricināmo mieru spēšu sagalabāt līdz mūsu kopdzīves beigām...
...bet nu pietiek par slikto. Man ir gana daudz labu un jauku lietu, ko pastāstīt. Piemēram, tuvojas izlaidums, pat veseli divi. Anitiņa (pēc iestāšanās augstskolā es viņu tā vairs nesaukšu) beidz AUV, bet Valters un Signe VFF bakalauru. Vēl jau ir arī izlaidumi Vabolē, bet izskatās, ka uz tiem es tomēr nebūšu, jo jātiek galā ar skolu. Izlaidumam, konkrēti VFF, tiek izmisīgi meklēta kleita, jo ir vēlme izskatīties varen galauni, pat neraugoties uz faktu, ka es nemaz neesmu starp beidzējiem un pieļauju domu, ka varētu izskatīties pat nedaudz šikāk kā vajadzētu, bet man patīk izcelties. šodien meklējumi šķiet beidzot ir vainagojušies ar panākumiem, jo nu jau man ir divi super-skaisti kleitu varianti. Jāsapoš vēl tikai mana Džūda un tad jau pasākums būs vairāk nekā izdevies... lai gan galvenā tomēr ir kompānija, nevis apgērbs. šajā ceturtdienā man solās būt superīga kompānija, nezinu, kurš paspēra pareizo soli pareizajā virzienā, bet te nu mēs arī esam nonājuši. Tas mani sajūsmina un gluži kā tāds Red Bull ceļ spērnos, bet nevar jau pārāk daudz izpļāpāties, lai par tovēsta labāk mans gaidāmais piektdienas blogs.
šai naktij pietiks.
Saldu dusu, lasītāj.
Sapņo debesszilus sapņus. |