Sēžu un smaidu.
Tāda sajūta, ka man ir iedots liels, istenība milzīgs, GIGANTISKS labums, bet es to nespēju novērtēt, jo tas ir prātam neaptverams labums. Kā laiks, vai izplatījums...
Es vienkārši sēžu un smaidu.
Gan jau varbūt kādreiz vecumdienās sapratīšu. Varbūt... Ja vispār tas ir iespējams...
Tad es varēšu tā sēdēt un smaidīt.